Tipiski pieņemts domāt, ka uzņēmuma dibinātāji pārtop par tā vadītājiem, bet reizēm vajadzīgs piesaistīt profesionālu vadītāju ar kompetencēm, kuru īpašniekam pašam trūkst
«Mēdz būt gadījumi, kad uzņēmēji nolemj, ka jāpārtrauc operatīvā vadība, bet pārāk bieži tā nenotiek. Drīzāk es novēroju tendenci, ka īpašniekiem – gan startup, gan citiem uzņēmējiem – tipiski ir grūti atlaist grožus un uzticēties citiem. Bieži vien īpašnieki uzskata, ka neviens cits nepārzina uzņēmumu labāk, nevarēs to vadīt labāk par viņiem. Īpašniekiem šķiet, ka viņi ir neaizvietojami un, ja viņi aizies, viss sabruks,» pieredzē dalās Katrīna Ošleja, personālatlases kompānijas Talentor Latvia dibinātāja un Katrīnas Ošlejas privātprakses vadītāja.
Daļa dibinātāju ir personības, kas daudziem cilvēkiem no malas nav izturamas
Šādai situācijai viens no iemesliem ir tas, ka bieži vien vadītājiem komandā nav neviena cita tikpat spēcīga cilvēka, jo liela daļa uzņēmēju nemeklē par sevi spēcīgākus cilvēkus. Viņa pieļauj, ka tas ir neapzināti. Rezultātā komanda tiešām ir tāda, kur bez vadītāja nevar iztikt, un viņam nav pēcteča, kam nodot stafeti. Līdz ar to uzņēmēji bieži «izdeg», jo mēģina būt «visām pudelēm par korķi».
K. Ošleja stāsta, ka tie, kuri izlemj mainīt lomas, dara to trijos gadījumos.
- Pirmkārt, vadītājs tiešām ir «izdedzis», rodas veselības problēmas vai protestē ģimene, un ir skaidrs, ka tā nevar turpināt.
- Otrā gadījumā bizness ir tiktāl nostabilizējies, ka īpašnieka garam vairs nav, kur izvērsties, un kļūst garlaicīgi, – vairs nav aktuāli attīstības, bet gan sakārtošanas uzdevumi. Tas bieži vien tipiskam uzņēmējam nav interesanti, un cilvēks nolemj pievērsties jaunai biznesa idejai.
- Trešā situācija ir tad, kad cilvēks sevi labi pazīst, zina savas stiprās un vājās puses un saprot, ka biznesam ir vajadzīgs cilvēks ar īpašībām, kuras pašam nav tik spēcīgas. Tādos gadījumos uzņēmējs ir gatavs nodot vadības grožus kāda cita rokās – vai vismaz būtiskas vadības funkcijas. Bieži vien tas notiek ļoti pakāpeniski, pamazāk sākot deleģēt pienākumus un sagatavojot pēcteci, nododot pienākumus pilnībā tad, kad jūtas pavisam droši. Tas parasti ir kāds cilvēks no vadības komandas, kam īpašnieks uzticas, un šis process aizņem ilgāku laiku – pat vairākus gadus.
«Sākumā dibinātāji izveido uzņēmumu, viņiem ir vislielākais dzinulis, vēlme un enerģija to darīt. Taču, cik esmu lasījis, kā rāda arī mana personīgā pieredze par sevi, daļa dibinātāju ir personības, kas daudziem cilvēkiem no malas nav izturamas. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš spēj un var nodibināt uzņēmumu, ne vienmēr ir labs cilvēku vadītājs, turklāt – jo lielāks uzņēmums, jo svarīgāk, ka vadītājs ir cilvēks, kuram ir labas komunikācijas prasmes un kam padodas darbs ar cilvēkiem. Protams, ja gadās, ka cilvēks ir gan vizionārs, gan labs komunikācijā ar citiem, viņš var visu dzīvi vadīt uzņēmumu. Taču, ja tā nav, organizācijā var būt vajadzīgs kāds cits, kurš vada uzņēmumu iekšienē. Tas ir līdzīgi kā valstī – dibinātājs ir kā prezidents, kurš to pārstāv uz āru pasākumos, uztur vīziju un dzīvu stāstu par to, bet ikdienas procesus vada Ministru prezidents,» salīdzina Ansis Līpenītis, personālvadības risinājuma Motivio līdzdibinātājs. Analizējot savu iepriekšējo pieredzi kā uzņēmējam, viņš tagad secina, ka agrāk viņam bija citi uzskati un viņš bija pārliecināts, ka pašam viss jādara, taču pieredze liecina, ka šādā situācijā kompānija nevar izaugt lielāka par īpašnieka ierobežojumiem. Viņš darbojas uzņēmēju mentoringa programmā Cocoon, kuras «mantra» ir, ka bizness ir dibinātāja spoguļattēls, – ja ir kādi ierobežojumi biznesam, tās ir īpašnieka paša robežas. Uzlabojumi ir iespējami ar dažādiem personīgās attīstības instrumentiem, bet reizēm labāk ir uzaicināt komandā profesionālu vadītāju, kurš būs spēcīgāks darbā ar cilvēkiem.
Visu rakstu lasiet 29. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
