Ar apbrīnojamu regularitāti politiķi uzjundī runas par iespējamo nodokļu progresivitātes principu, turklāt darot to uz teju neatvairāmu saukļu fona - pret nabadzību, par tiesiskumu un taisnīgumu...
Arī izvēlētā taktika ir apbrīnojama. Proti, vispirms viens koalīcijas politiķis paziņo, ka progresivitāte ir nepieciešama, tad, jūtot, ka sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga, vairāki citi paziņo, ka nekas tamlīdzīgs vismaz pārskatāmā nākotnē nenotiks, bet tad atkal uzrodas kāds, kurš klāsta pretējo. Pēdējais spilgtais piemērs droši vien ir labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kura ir pavēstījusi, ka no progresivitātes izvairīties neizdošoties un tagad tikai esot jāizmodelē, ko un kā šajā jomā darīt.
Ir gan kāda būtiska nianse, par kuru Labklājības ministrija acīmredzot tomēr nav aizdomājusies, bet kas turpmākajās darbībās var izrādīties pamatīgs šķērslis. Lai kaut ko modelētu, plānotu, projektētu, ir jābūt noteiktai datu bāzei, uz kā rēķina to darīt, bet tādas Latvijā nav. Pati minētā ministrija gluži nesen ir bijusi spiesta atzīt, ka nav nekādas stratēģijas, formulas, kurai atbilstoši mūsu valstī tiktu rēķināts iztikas minimums. Tas esot ilgi, sarežģīti, grūti utt., tāpēc arī neapliekamais minimums pie mums principā ir politiskas izsķiršanās, nevis matemātiski pamatotu datu analīzes rezultāts. Tādējādi nav jābrīnās, ka pie mums «iztikas minimums» un «neapliekamais minimums» ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni, lai cik tas arī būtu muļķīgi. Un šeit rodas loģisks jautājums - kā Labklājības ministrija gatavojas noteikt, cik liela ir mēnešalga, no kuras jau it kā varētu sākt prasīt lielākus nodokļus, ja tai nav pat nojausmas, cik daudz naudas Latvijā vajag cilvēkam, lai viņš vispār spētu izdzīvot?!