Savulaik sparīgi (un visai pamatoti) tika kritizēta metodoloģija, atbilstoši kurai Latvijā tika rēķināta minimālā alga. Laika gaitā dažādas runas par šo tēmu noveda pie tā, ka iepriekšējo metodoloģiju likvidēja, bet jaunu tā arī neradīja. Vai nu aizmirsa, vai nevienam nav skaidrības, kā to darīt, bet šīs metodoloģijas vienkārši nav.
Tā vietā ir tikai klusa čiepstēšana, ka varbūt Pasaules Banka saņemsies un kaut ko šajā jomā izstrādās, un tad arī mums būšot, ko pārņemt.
Tikmēr dažādi pabalsti un arī vecuma pensijas Latvijā tiek noteikti vienkārši «uz aci». Principā var teikt, ka sistēma ir vienkārša – cik naudas budžetā attiecīgajā gadā ir, tik arī sadala «uz galviņām», pasakot, ka iegūtais aprēķins atbilst kādai ļoti gudrai formulai, kuras būtību izskaidrot nemaz nav tik vienkārši un to nemaz nevajag darīt. Iespējams, tāpēc arī nav jābrīnās, ka iztikas minimums, neapliekamais minimums un minimālā alga Latvijā ir trīs pilnīgi dažādi lielumi, lai gan zināmai saskaņai tajos pēc loģikas tomēr vajadzētu būt. Respektīvi, būtu tikai loģiski, ja vismaz minimālā alga un neapliekamais minimums neatšķirtos. Nepārsteidz arī Ekonomikas ministrijas paziņojums, ka iztikas minimums ir lielums, kuru nemaz nevajagot rēķināt.
Nav izslēgts, ka gadījumā, ja tomēr tiktu izstrādāta objektīva metodoloģija šā minimuma noteikšanai un atbilstoši tam arī izrēķināts, kāda summa cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš mēnesi spētu kaut cik pilnvērtīgi izdzīvot, valdībai sāktos pamatīgas galvassāpes, jo izrādītos, ka visa sociālo maksājumu sistēma ir pilnībā jāpārskata. Vienkārši sakot, sabiedrības labklājības līmenis Latvijā jau vairākus gadus netiek rēķināts atbilstoši reālajai situācijai, bet gan balstoties uz politiskiem lēmumiem, kam ar dzīves realitāti vispār nav nekāda sakara. Ļoti interesanti būtu ziņāt, kurās sfērās vēl tiek realizēts šāds princips, proti, cik lielos skaitļu melos mēs dzīvojam.
Šajā kontekstā gan ir vēl kāds būtisks jautājums – cik adekvātas ir tās summas, kas ik gadu tiek tērētas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbības nodrošināšanai? Redz, CSP laiku pa laikam sniedz paziņojumus par dažādiem makroekonomiskajiem datiem, tostarp iztikas minimumu valstī. Bet, kā jau minēts, šis lielums Latvijā tiek noteikts «uz aci», nevis pamatojoties uz jebkādiem analītiskiem, objektīviem datiem. Nu, bet «uz aci» iztikas minimumu tiešām var noteikt kāda no ministrijām.
Problēma gan slēpjas apstāklī, ka valsti veido nevis Excel tabulas un skaitļi, kas tiek aprēķināti, izmantojot metodoloģiju «ar dakšām ūdenī», bet gan dzīvi cilvēki, kuriem ir noteiktas pamatvajadzības. Un pamatvajadzībās ietilpst ne tikai iespēja paēst, bet arī nodrošināt jumtu virs galvas, apģērbties, risināt ar veselības aprūpi saistītus jautājumus un daudzas citas lietas. To visu neņemot vērā, nevajag brīnīties, ka dažādu pabalstu sistēma pie mums ir vienkārši neefektīva. Proti, nauda par kaut ko tiek tērēta, bet nav ne mazākās skaidrības, kāds no tā ir praktiskais labums.