Augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam aprēķināts 177,63 latu vērtībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētā informācija.

Salīdzinājumā ar jūlija iztikas minimuma rādītājs samazinājies 1,22 latiem. Jūlijā aprēķinātais iztikas minimuma rādītājs bija 178,85 lati.

Šogad augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam cilvēkam bija par 3,35 latiem lielāks nekā pērn augustā.

Iztikas minimuma rādītājs šogad kāpa vairākus mēnešus kopš februāra. Janvārī iztikas minimums bija 175,46 lati, februārī - 174,14 lati, martā - 176,81 lats, aprīlī - 177,44 lati, maijā - 177,9 lati, bet jūnijā rādītājs sasniedza rekordaugstos 180,43 latus. Jūlijā rādītājs samazinājās līdz 178,85 latiem, un arī augustā tas turpināja samazināties.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes vairāk nekā 20 gadus senu - 1991.gada aprīļa - lēmumu.

Latvijas iecerei jau no 2016. gada ieviest progresīvo neapliekamo minimumu maz salīdzināmu piemēru Eiropas Savienības dalībvalstu vidū , piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par to liecina BDO Tax veiktais pētījums. «Lielākajā daļā ES valstu nav noteikts progresīvais neapliekamais minimums, proti, tā apmērs atkarībā no cilvēka ienākumu līmeņa – jo lielāks ienākums, jo mazāks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums,» pētījuma rezultātu izskaidro SIA BDO Tax nodokļu eksperts Edgars Vilnis. Viņš uzsver, ka tikai dažās ES dalībvalstīs – Lietuvā, Slovākijā, Slovēnijā un Spānijā – ir noteikts progresīvais neapliekamais minimums. «Tās visas, izņemot Spāniju, ir jaunās ES dalībvalstis. Daļēji tāds ir noteikts arī Dānijā, tomēr šajā valstī tiek izmantota atšķirīga pieeja neapliekamā minimuma diferenciācijai,» skaidro E. Vilnis.

Septembrī iztikas minimums sasniedzis 178,13 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,5 latiem, jo augustā tas bija 177,63 lati, savukārt gada laikā tas audzis par 2,25 latiem.

Septembrī pārtikas preču minimums veidoja 54,02 latus, nepārtikas preces – 61,93 latus, pakalpojumi – 55,33 latus, bet pārējie maksājumi 6,85 latus.

Jāatzīmē, ka jūnijā iztikas minimums sasniedza rekordaugstu līmeni - 180,43 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Jūnijā iztikas minimums sasniedzis 180,43 latus, kas ir augstākais līmenis kopš dati tiek apkopoti, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums bija 177,9 lati, savukārt pērnā gada jūnijā – 177,26 lati.

Jūnijā pārtikas preču minimums veidoja 56,15 latus, nepārtikas preces - 61,82 latus, pakalpojumi – 55,52 latus, bet pārējie maksājumi 6,94 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Krievijā 2015.gada pirmajā ceturksnī zem nabadzības robežas dzīvojuši 22,9 miljoni cilvēku jeb 15,9% no visas sabiedrības. Salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn viņu skaits pieaudzis par 3,1 miljonu, ceturtdien paziņojis Krievijas Federālais Statistikas dienests.

Šāda nabadzības līmeņa celšanās skaidrojama galvenokārt ar būtisku iztikas minimuma pieaugumu, kas savukārt saistīts ar augsto inflāciju. Proti, salīdzinājumā ar 2014.gada pirmā ceturksni iztikas minimums palielinājies no 7688 līdz 9662 rubļiem.

Pagājušā gada pirmajā ceturksnī Krievijā zem nabadzības robežas dzīvoja 19,8 miljoni cilvēku.

Šā gada pirmajos trijos mēnešos Krievijā vidējie ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija 25 200 rubļi mēnesī jeb 261% iztikas minimuma. Attiecīgajā laika posmā pērn tie bija 22 700 rubļi jeb 295% iztikas minimuma.

Nabadzības līmenim ir izteikti sezonāls raksturs - pēdējā ceturksnī tas ir viszemākais, jo gada nogalē tiek izmaksātas prēmijas. Tā, pagājušā gada pirmajā ceturksnī to cilvēku īpatsvars, kuri ienākumi bija zemāki par iztikas minimumu, Krievijā bija 13,8%, otrajā - 12,1%, trešajā - 11,5%, ceturtajā - 9,1%, bet kopumā visā pagājušajā gadā - 11,2%, kamēr 2013.gadā - 10,8%.

Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Vairākas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās startējošas partijas savās priekšvēlēšanu programmās klaji maldina vēlētājus, iekļaujot tajos solījumus EP cīnīties par lietām, kas ir tikai un vienīgi nacionālo valstu kompetencē. Visizplatītāki meli - solījumi panākt finansējuma pieaugumu kādai sabiedrības grupai, piemēram, pensionāriem vai nozarei (tipiski - izglītība un veselība), otrdien vēsta laikraksts Diena.

Diena, izpētot partiju EP priekšvēlēšanu programmu, secina, ka šajā ziņā visvairāk grēko Saeimā nepārstāvētās partijas, izņēmums ir Einara Repšes dibinātā partija Latvijas attīstībai, kurā minētais tiešām attiecas tikai uz EP.

Savukārt no Saeimā pārstāvētajām partijām, solot neizpildāmo, blefo Saskaņa un ZZS. Saskaņa sola panākt «ES sociālās dimensijas stiprināšanu un stingrāku ES normatīvo aktu izstrādi sociālajā jomā, ieskaitot minimālās algas, pensiju un pabalstu apmēru, piesaistot tos reālajam iztikas minimumam, kā arī veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, mājokļa politikas standartus». Laikraksts uzsver, ka ES līmenī netiek noteikts iztikas minimums, minimālā alga vai pensija. Tāpat EP nelemj par to, kā dalībvalstis nodrošina veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību. Tas atgādina, ka darba algu, pensiju un dažādu pabalstu apmērs ir tikai un vienīgi katras valsts kompetencē. Līdz ar to EP kandidātu solījumi cīnīties par lielākām algām vai pensijām ir vai nu nezināšana labākajā gadījumā, vai vēlētāju muļķošana ļaunākajā.

Jaunas ģimenes izveidošana, triju bērnu radīšana, samērīgi ienākumi un apdomīgi tēriņi, tālredzīga parūpēšanās par gaidāmajām vecumdienām: tas viss izmaksā aptuveni miljonu eiro 20 gados.

Pie šāda slēdziena nonācis uzņēmējs Armands Sakne, četru gadu garumā liekot čeku pie čeka un ik dienu skrupulozi analizējot savas ģimenes budžetu. Šis nav utopisks birokrātiskā minimālismā veikts aprēķins. Runa ir par sabiedrības vidusslāni, kura attīstīšana ir katras labklājības valsts pamatā.

Valdības iestādes veic dažādus aprēķinus, nosakot sabiedrības minimālo vajadzību daudzumu un tā apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus. Minimālā pensija, minimālā alga. Finansiālā pazemojuma dziļākā bedre ir valsts garantētais iztikas minimums, kas šogad paaugstināts līdz 53 eiro mēnesī, taču tas tāpat ir sešas reizes mazāks nekā summa, kas tiek uzskatīta par nabadzības riska slieksni – 330 eiro. Bet neviens cilvēks no laba prāta jau negrib iztikt ar kaut kādu abstraktu minimumu, dzīvot minimāli. Ikviens sapņo par relatīvu pārticību, un arī politiķi, gudri ekonomisti stāsta, ka Latvijas nākotne ir pārtikušās un bērniem bagātās ģimenēs jeb sabiedrības vidusslānī. Centrālās statistikas pārvaldes izpratnē runa ir par trešo un ceturto kvintiļu grupu.

"Huawei" vidējās klases "P Smart" sērijas ceturtais modelis "Pro" piedāvā ekrānu bez traucēkļiem un interesantu kameras risinājumu

Jau trešo gadu pēc kārtas Ķīnas tehnoloģiju kompānija "Huawei" iesākusi, laižot klajā gados vai sirdī jaunajiem lietotājiem paredzētu "P Smart" sērijas viedtālruni. 2018.gada celmlauzim gadu vēlāk sekoja "P Smart 2019", vasarā pa vidu iespraucās "P Smart Z" ar inovatīvu izbīdāmu priekšējo fotokameru un tagad saimei pievienojas "P Smart Pro". Kādēļ gan šī vidējās klases ierīce izpelnījusies tik drīzu atjauninājumu un vai tā vispār ir pircēju uzmanības vērta?

Vidējā klase viedtālruņu tirgū ir izplūdusi visos virzienos. Tajā ražotāji pamanās iemānīt gan pablāvas ierīces, kuru galvenais trumpis ir zema cena, gan visnotaļ respektējamus produktus, kas dažās sfērās pat izaicina flagmaņus. Par spīti ambiciozajam vārdam "Pro" nosaukumā, jaunais "P Smart" ir kaut kur pa vidu.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.

Neņemot vērā skaļus strīdus un demisijas pieprasījumus, veselības un labklājības ministres turpina strādāt, bet tieslietu ministrs pamanījies nevienu nenokaitināt – DB izvērtējis, ko gada laikā paveikusi Ingrīda Circene, Ilze Viņķele un Jānis Bordāns.

Savukārt turpmākajos DB numuros varēsiet lasīt par pārējo ministru darbiem, kā arī paust savu viedokli, cik ražīgi ir strādājušas amatpersonas. Šonedēļ vērtējam izglītības, kultūras un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru paveikto – novērtēt ministrus varat šeit.

DB secina, ka padarīto darbu saraksts ministriem ir krietni pieaudzis un, tuvojoties vēlēšanām, var pieļaut, ka runas par paveikto izskanēs arvien skaļāk. Nepaveikto darbu ministriju skatījumā tikpat kā nav, jo visi esot iesākti vai atrodas izstrādes procesā. Tomēr tas, ka kaut kas tiek iesākts, nenozīmē, ka tas tiks pabeigts. Turklāt beigās rezultāts var būtiski atšķirties no sākotnēji paredzētā, tāpēc šos pasākumus iekļaujam nepadarīto darbu sarakstā.