Centrālās vēlēšanu komisijas statistika liecina, ka starp Rīgas domes deputātu kandidātiem atrodams arī liels skaits dažādu uzņēmumu pārstāvju.

Tā vēlēšanās startē gan valdes priekšsēdētāji, gan valdes locekļi, gan direktori, gan citi augstākā līmeņa uzņēmumu darbinieki.

Lūdzām daļai no viņiem sniegt atbildes uz diviem jautājumiem:

1. Vai šis ir Jūsu pirmais starts politikā?

2. Kādēļ izlēmāt iet politikā? Kāda ir Jūsu motivācija un kādi ir plāni?

^{(Partijas sakārtotas secībā, kādā tās atrodamas cvk.lv)}

Atbildes:

- Politisko partiju apvienība Saskaņas Centrs, Partija Gods kalpot Rīgai

Deņiss Jeļizarovs, dzimšanas gads: 1981, dzīves vieta: Rīga, tautība: nav norādīta

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piedzīvojot strauju atgūšanos 2011. gadā ar kāpumu 6,2% apmērā, Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2,7% pērn. Valdība ir uzstādījusi mērķi sasniegt izaugsmi 5%. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, kas bremzē izaugsmi un uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk izaugsmi ierobežojoši, nevis veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt. Kā var raksturot ārējo vidi, runas par stagnāciju un kādēļ ir tik būtiski sakārtot lietas uz vietas?, jautā eksperts.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Latvijas izaugsmes tempi kļūst straujāki, un ik pa laikam izskan runas par ekonomikas pārkaršanu.

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā, tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti. Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām.

Šajā rakstā par vienu no tām – fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu. Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti. Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi.

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Ekspremjers un uzņēmējs Aigars Kalvītis nenoliedz, ka nākotnē varētu atgriezties politikā, taču patlaban neredz tam sevī šādu enerģiju.

Kalvītis intervijā aģentūrai LETA atklāja, ka savulaik politikā iesaistījies, jo bijis enerģijas pilns un bija skaidrs, ko darīt politikā. «Pirmo reizi, kad nokļuvu politikā, es nācu šo valsti mainīt,» sacīja ekspolitiķis.

Tomēr patlaban viņš sevī neredz iekšēju spēku, lai atgrieztos politikā, viņš patlaban to salīdzina ar staignu purvu, pa kuru ir smagi jābrien, tāpēc tam ir nepieciešams daudz spēka, lai atgrieztos normālās, optimistiskās sliedēs. Turklāt politika ir komandas darbs un patlaban viņš neredz kādu konkrētu komandu, kurai varētu pievienoties un ieviest pārmaiņas valstī, lai gan neizslēdz, ka nākotnē, ja šāda komanda izveidotos, tai varētu pievienoties un atkal parādīties uz politiskās skatuves.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Finanšu nozares asociācijas (FNA) apkopotie dati liecina, ka pēdējo trīs mēnešu laikā no 3476 izskatītajiem iedzīvotāju iesniegumiem komercbankām par ikmēneša kredīta maksājumu vai likmju pārskatīšanu, reālas maksātspējas grūtības fiksētas vien 57 gadījumos. Iepriekš minētais apliecina arī to, ka, lai arī kredītmaksājumi ECB monetārās politikas dēļ ir pieauguši, saistību segšana nav problēma lielākajai daļai kredītņēmēju.

Tāpēc nozare iestājas par palīdzību tiem, kam tas ir patiesi nepieciešams, nevis teju visiem kredītņēmējiem, kā to šobrīd paredz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas virzītie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai.

Lai palīdzētu iedzīvotājiem mazināt izmaksu pieaugumu, bankas jau šobrīd lielākajai daļai kredītņēmēju mazina bankas procentu likmi pēc komerciāliem principiem vidēji par 0,2%-0,4%. Ģimenei, kurai kredīta atlikums ir 70 000 eiro uz 20 gadiem, tas nozīmē teju 4 000 eiro ietaupījumu. Turpretī, samazinot procentu likmi, piemēram, par 1% uz gadu, kopējais ietaupījums būs vien 480 eiro. Īstermiņā ieguvums no 1% samazinājuma var šķist lielāks (40 eiro mēnesī), pretstatā 0,4% samazinājumam (16 eiro mēnesī), tomēr ilgtermiņā lielāku ieguvumu sniedz risinājumi, ko bankas piedāvā jau šobrīd.

Britu aiziešana no Eiropas Savienības Zviedrijai būtu lielāks trieciens nekā Baltijas valstīm, saka Swedbank grupas galvenā ekonomiste Anna Bremane.

Zviedrijai ekonomikas ārpolitikā ES līmenī svarīga ir bloķēšanās ar Lielbritāniju. Cik liels kaitējums Zviedrijas interesēm būtu no Brexit jeb Lielbritānijas aiziešanas no ES? Un – cik ļoti tas ietekmētu salīdzinoši nesen izveidoto NB8+ jeb Ziemeļvalstu, Baltijas un Lielbritānijas sadarbības formātu?

Mēs par to esam ļoti nobažījušies. Zviedrija, Ziemeļvalstis vispār, Baltijas valstis un Lielbritānija lielā mērā ir līdzīgi domājošas valstis, un ES mēs lielā mērā esam labākie draugi. Ja Lielbritānija aizietu, Ziemeļvalstu un Baltijas teikšana ES politikā būtu daudz, daudz mazāka. Baltijas valstīm vēl ir labums no tā, ka jūs esat eirozonā – jūs aizvien piedalītos Eirogrupā jeb eirozonas finanšu ministru forumā, bet Zviedrijai ārpus eirozonas britu aiziešana būtu pamatīgs pozīciju zaudējums. Kopā ar britiem mēs vēl esam spējuši skatīties līdzi, lai Eiropas politika netiktu pārlieku nosvērta eirozonas interesēs, bet bez viņiem mēs būsim daudz vairāk marginalizēti, un mūsu zaudējumi būtu salīdzinoši lielāki, nekā Baltijas valstīm.

Interešu grupa nav lamu vārds, bet gan sabiedrības dzīvīguma pazīme; ja nav pašorganizēšanās, tad iznākums ir ļengana politika

Klasiskajā apgalvojumā, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, ir apslēpts risks, ka atbildība un attiecīgi arī iniciatīva tiek izšķīdināta. Tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam, tāpēc tiek novazāts un izniekots, un valsts intereses nav izņēmums.

Virkne pašmāju un ārvalstu ekspertu arī DB nemitīgi norāda uz Latvijas jebkādas politikas – lai tā būtu iekšpolitika, ārpolitika, nodokļu vai vēl kāda politika – valdošo problēmu, kas ir bezmērķība. Darba specifikas dēļ esmu iedziļinājies ārlietās un varu pārliecinoši teikt, ka Latvijas ekonomikas diplomātija vēl ir pat samērā proaktīva, bet arī tā nepārprotami atspoguļo pieprasījumu – kāds ir pieprasījums no mājām, tāda ir rīcība. Jeb, ko vadošie biznesa lobiji un aktīvākas atsevišķās kompānijas argumentēti prasa, tādas mūsu valsts intereses starptautiskajā ekonomiskās politikas veidošanā arī parādās.

«Katrā ziņā varu apliecināt to, ka no sievietes politikā prasa vairāk nekā no vīrieša,» intervijā laikrakstam Diena, vaicāta, vai ir grūti būt sievietei politikā, sacījusi Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

«To es pārrunāju arī tajās atsevišķajās minūtēs, kad man bija iespēja pabūt kopā ar Hilariju Klintoni. Mūsu viedokļi pilnīgi saskanēja. Nekad neesmu redzējusi rakstus, kur būtu aprakstītas politiķu vīriešu frizūras, viņu ne vienmēr labi izgludinātās bikses vai nenotīrītās kurpes, savukārt sievietei tas ir pirmais, par ko varam izlasīt medijos,» skaidrojusi S. Āboltiņa.

«Politikā vīrieši, kad viņiem nav ko atbildēt sievietei pēc būtības, mēdza atbildēt ar kaut ko, kas uz viņu attiecas personīgi. Nils Ušakovs var atbildēt - «viņa vienkārši nav izgulējusies» - par kādu kritiku, bet es nekad neesmu dzirdējusi neko tādu politikā atbildam vīrietim. Ir grūti? Bet, ja esmu izvēlējusies sev tādu darbu, tad tas ir jādara ar visām tā grūtībām. Nevis par to jāžēlojas,» sacījusi Saeimas priekšsēdētāja.

Kohēzijas budžetam ir jābūt ambiciozākam, un jebkādiem samazinājumiem šai politikai kopumā nevajadzētu iet tālāk par Brexit radīto ietekmi apmēram 6% apmērā; Latvija griezienam nepiekrīt.

Tāda ir Latvijas nostāja, runājot par priekšlikumiem kohēzijas politikai pēc 2020. gada, norāda Finanšu ministrija (FM). Šā gada maijā Eiropas Komisija publicēja regulu priekšlikumu nākamajai Eiropas Savienības (ES) daudzgadu finanšu shēmai. Savukārt jūlijā tika publicēti arī regulu priekšlikumi kohēzijas politikai pēc 2020. gada. FM atzīmē, ka kopumā Latvija augstu novērtē Eiropas Komisijas ieguldīto darbu un laicīgo regulu priekšlikumu sagatavošanu. Tomēr Eiropas Komisijas piedāvājums ir pamats diskusijām, un noteikti ir aspekti, kurus iespējams pilnveidot. Ir arī nepieciešams izšķirt divas lietas: regulējuma normas, kas nosaka atbalsta tvērumu, un ieviešanas principus un priekšlikumu par finansējuma apjomu kohēzijas politikai un konkrētām dalībvalstīm. ES ekonomika sāk atlabt, taču ir nepieciešamas papildu investīcijas, lai pārvarētu nevienlīdzību gan starp dalībvalstīm, gan to iekšienē. Kohēzijas politikas budžets 2021.–2027. gada periodā būs 373 miljardi eiro saistību apropriācijās, kas nozīmē, ka tai būs pietiekami daudz līdzekļu nevienlīdzības novēršanai. Līdzekļi joprojām galvenokārt tiks iedalīti tiem reģioniem, kas no pārējās ES atpalikuši visvairāk. Tajā pašā laikā kohēzijas politika joprojām nodrošinās tiešo saikni starp ES un tās reģioniem un pilsētām. Nevar neminēt, ka sarunas par nākamo daudzgades budžetu nebūs vieglas. Naudas ir mazāk, ņemot vērā Lielbritānijas, kas bija viena no lielāko iemaksu veicējām, izstāšanos no ES. Tomēr vajadzību apmēri nav mazinājušies. Visticamāk, ka daļa valstu, kuru ekonomika ir augusi straujāk, piedzīvos finansējuma griezienu. Mazāks atbalsts projektu realizācijai, iespējams, varētu sagaidīt arī Lietuvu un Igauniju.

Laikraksta Dienas Bizness rīcībā ir nonākusi informācija, ka pret Latvijas bankām uzsāktās kampaņas rezultātā tiek slēgti ne tikai «čaulas uzņēmumu», bet arī pavisam reālu tranzīta nozares uzņēmumu konti.

«Varu atklāti pateikt, ka arī mums aizvēra ciet kontus kompānijām, kuras ir saistītas ar Krieviju. Pagājušā gada decembrī bez īpašiem paskaidrojumiem Swedbank aizvēra ciet kontus diviem kopuzņēmumiem,» saka Ivars Sormulis, kurš ir privātā dzelzceļa uzņēmuma AS Baltijas Tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs. Viņš ir tas retais, kuram ir drosme to pateikt atklāti. Taču laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem tranzīta jomas uzņēmumiem, kuriem pēdējā laikā ir radušās problēmas banku kontu sakarā. Grūtajā situācijā, kādā starptautiskās politikas dēļ atrodas Latvijas tranzīta nozare, mazākais, kas tai ir vajadzīgs, ir problēmas ar banku pakalpojumiem mūsu valstī. Tā vien šķiet, ka kāda neredzama roka ir nolēmusi pielikt punktu ne tikai Latvijas bankām, bet arī tranzītam, kas ir vēl viena miljardu nozare. Bet varbūt tā nav sveša roka, bet mūsu pašu provinciālisms un gļēvums? Patiešām traki būtu, ja izrādītos, ka mūsu bankas un tranzīts ir iznīcināts nevis kādu ģeopolitisku lēmumu rezultātā, bet tikai tāpēc, ka Latvijas valdībai gribējās kārtējo reizi iztapt, bet banku ierēdņiem neko vairāk kā «mazāk problēmu».

Patlaban ekspremjers un kādreizējais Tautas Partijas vadītājs Aigars Kalvītis «īsti nevēlas» un patlaban nav gatavs atgriezties politikā, taču viņš neizslēdz iespēju, ka kāds no viņa bijušajiem kolēģiem to varētu darīt.

«Es neesmu tādus plānus priekš sevis šobrīd analizējis un nedomāju, ka es īsti vēlos to šobrīd darīt. Tā kā ar mani ir diezgan mierīgi – es neesmu šobrīd gatavs atgriezties politikā,» tā, atbildot uz Latvijas Televīzijas raidījuma Labrīt, Latvija! jautājumu, vai viņš varētu atgriezties politikā, norāda A. Kalvītis.

Viņš gan pieļauj, ka kāds no viņa bijušajiem kolēģiem varētu nolemt no jauna iekarot politisko skatuvi. «Es pieļauju, ka kāds no maniem bijušajiem kolēģiem – vienalga, no kuras partijas tas būtu – varētu atgriezties, un, es domāju, tā pieredze, kas viņiem ir, ir tikai izmantojama. Jautājums, protams, ir, ka šī atgriešanās vienmēr ir daudz sarežģītāka, jo cilvēkiem nāk kāda bagāža līdzi, ar kuru viņiem ir jārēķinās. Jauniem politiķiem jau ir daudz vienkāršāk – viņiem jau īsti nav nekā un viņi sāk no tīras lapas šos jautājumus risināt,» skaidro bijušais politiķis.

Domāsim reālistiski par to, kas atbilst mūsu attīstības līmenim

Tā intervijā saka domnīcas Certus direktors, bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis.

Kāpēc jūs aizgājāt no politikas?

Sāksim ar to, kāpēc es ienācu politikā. Tas nebija nekas plānots. Kad Zatlera kungs (Valdis Zatlers, red.) pirmo reizi man piedāvāja pievienoties, es viņam atbildēju ar diezgan skaidru «nē» . Pēc tam mani ievilka tajā «virpulī» programmas rakstīšana. Kandidēšana. Cerēju, ka varēšu apvienot politiku ar akadēmisko darbu. Tomēr kļuvu par Zatlera Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītāja vietnieku, bet de facto – vadītāju. Pēc tam arī de iure frakcijas vadītāju. Tad vēl Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadība. Nedomāju, ka tā sanāks ar Robertu (Ķīli, red.) un man nāksies ieņemt izglītības ministra amatu. Pēc tam ekonomikas ministra amats. Man kā cilvēkam, kurš līdz tam sēdēja «akadēmiskā tornī», tā bija ļoti intensīva saskarsme ar politisko realitāti. Un jāsaka, ka saskaroties ar šo faktisko pieredzi, vairāki mani uzskati un hipotēzes nav izturējuši pārbaudi ar praktisko pieredzi. Es pat teiktu, ka, atstājot ministra posteni, mani uzskati bija ļoti mainījušies, salīdzinot ar to, kādi tie bija pirms četriem gadiem.

Izskatās, ka Kirovs (Lipmans) kā Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents iedomājas, ka ir priekšnieks hokeja klubiem. Nevis mūsu iecelts cilvēks federācijā, bet gan priekšnieks visiem, tā intervijā žurnālam Lietišķā Diena nu jau ieilgušo konfliktu starp LHF un hokeja klubu Rīgas Dinamo komentē šā kluba valdes priekšsēdētājs, ekspremjers Aigars Kalvītis.

«Uzbrukt vadošajai hokeja saimniecībai Latvijā, kas uztur gan U-18, gan U-20, gan pieaugušo izlases, un tajā pašā laikā mēģināt jau uz priekšdienām novelt vainu par iespējami neveiksmīgu startu olimpiskajā kvalifikācijā – tas mums ir aizskaroši. Domāju, ka viņam viennozīmīgi ir jāmaina sava attieksme, jo tādā veidā vairs nevar strādāt. Viņš nav priekšnieks mums, viņš ir priekš tā, lai palīdzētu mums. Federācijai jākalpo saviem biedriem, klubiem, nevis jābūt tai par priekšnieku. Tas ir attieksmes jautājums,» tā ekspolitiķis.

Viņš arī nenoliedz, ka paša vadītā kluba sasniegumi šobrīd ir uzskatami par vājiem, un arī skatītāju atbalsts var beigties situācijā, ja zaudējumi spēlēs kļus par regulāru parādību.

Latvijas ekonomiski aktīvie iedzīvotāji nav vienisprātis par to, vai Ingunai Sudrabi būtu jāiesaistās politikā – 40% uzskata, ka I. Sudarbai būtu «jāiet politikā», un tikpat liela daļa – 40% - pauduši pilnīgi pretēju viedokli, liecina pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas LNT raidījumu 900 sekundes jūlija beigās veiktais pētījums.

40% aptaujāto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem pauduši, ka I. Sudrabai būtu jāiesaistās politikā, tostarp 17% - noteikti jāiesaistās, bet 23% – drīzāk jāiesaistās. Savukārt 40% pauduši pretēju viedokli (17% - noteikti nebūtu jāiesaistās; 23% - drīzāk nebūtu jāiesaistās).

Piektajai daļai (20%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Vairāk nekā puse (63%) no Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kuri uzskata, ka Ingūnai Sudrabai būtu jāiesaistās politikā, norāda, ka Ingūnai Sudrabai būtu jāveido jauns politiskais spēks (27% - noteikti jā; 36% - drīzāk jā).

Partiju apvienības «Attīstībai/Par!» politiķis Artis Pabriks nolēmis atteikties no iespējamas pretendēšanas uz Ministru prezidenta amatu, informēja AP pārstāve Laila Spaliņa.

«Situācijā, kad rīcībspējīgas valdības izveidošana ir Latvijas stabilas attīstības priekšnoteikums un mana kandidatūra atsevišķu politiķu aizvainojuma un ambīciju dēļ varētu traucēt vienoties, esmu pieņēmis lēmumu atteikties no Ministru prezidenta amata kandidāta nominācijas iespējas,» paziņojumā pauž Pabriks.

Vējonis pirmdien atsauca politiķa Alda Gobzema (KPV LV) nomināciju premjera amatam, ņemot vērā, ka viņa veidotajai valdībai nebūtu izdevies iegūt Saeimas vairākuma atbalstu.

Kā ziņots, Valsts prezidents Raimonds Vējonis turpina šodienas tikšanās ar 13.Saeimā ievēlēto partiju frakciju vadītājiem, lai pārrunātu politisko partiju redzējumu par turpmāko valdības veidošanas procesu, tai skaitā iespējamo atbalstu vienam Ministru prezidenta amata kandidātam.

Viens no bijušajiem apvienības Vienotība līdzpriekšsēdētājiem, bijušais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs patlaban ir atkal pievērsies uzņēmējdarbībai - būvē tērauda konstrukciju rūpnīcu Zviedrijā, Vestervīkā.

Štokenbergs apgalvo, ka neplāno atgriezties politikā.

Šī esot apzināta izvēle, jo kvalitatīvi savienot uzņēmējdarbību un rosīšanos politikā nav iespējams. Rūpnīcā Vestervīkā tiks ražotas tērauda konstrukcijas lētu un energoefektīvu ēku būvniecībai. Būs arī sausais doks hidrobūvju betonēšanai. Granīts no būvlaukuma jau tiek pārdots Polijā kādas ostas ierīkošanai. Štokenbergs cer, ka rūpnīcas produkcija tiks pārdota ne tikai Zviedrijā, kur tiek projektēts peldošo māju ciemats Jevlē, bet arī Latvijā. Arhitektu birojs Arhis jau ir izstrādājis skices Āgenskalna līča laivu ostas projektam, kur plānots paplašināt publisko telpu, ierīkojot peldošo ielu.

«Mums bieži vien, it īpaši par tā saukto oligarhu laiku, ir izveidojies priekšstats, ka politika ir mašīna, ar kuras palīdzību kļūt bagātam. 95 procentos gadījumu tas ir garām,» tā intervijā žurnālam Playboy saka politologs Ivars Ījabs.

«Pirmkārt, publiskos politiskos amatos ir mazas algas. Protams, var izmantot politisko resursu materiālu labumu gūšanai, bet ir jāzina, kā to darīt. Nav iespējams vienkārši iet un izkārtot sev baigos miljonus. To, kuri kaut ko tādu spējīgi darīt, Latvijā nav daudz. Saeimā tagad gandrīz puse deputātu ir ienākuši, tā sakot, no ielas. Iedomāties, ka šādi ļaudis var izkārtot tādas ekonomiskās rebes, lai atlikušo mūžu varētu pavadīt Maldivu salās… Aizmirstiet, tas tā nav!» viņš skaidro.

«Ja runā par paša došanos politikā, nebūtu īpašas problēmas pārdot savu reputāciju. Latvijā ir diezgan maz cilvēku, kas to grib un vienlaikus arī objektīvi var darīt, līdz ar to katrās vēlēšanās viņiem parādās kārdinošais piedāvājums pārdot savu reputāciju,» intervijā norāda populārais politologs.

Viņaprāt, Latvijas tabakas tirgū viens no galvenajiem konkurentiem ir kontrabandisti, bet nozares politikas veidotāju lēmumi nereti ir pretēji citu ES valstu atziņām par efektīviem tirgus uzraudzības principiem. Vienlaikus, viņaprāt, Latvijas iedzīvotāji ir salīdzinoši atvērti inovācijām. Par to, kurā virzienā dodas tabakas tirgus šobrīd un kādi ir lielākie nozares izaicinājumi, intervijā stāsta British American Tobacco (BAT) vadītājs Latvijā Matiass Baltess (Matthias Baltes).

Vai un kādas būtiskas pārmaiņas pēdējos gados ir notikušas tabakas tirgū?

Fundamentālas. Tieši tik vienkārši un sarežģīti. Mēs runājam par nozari, kurā vairāk nekā 100 gadus tabakas lapas bija nozares galvenais un pamata produkts, bet pēdējo desmit gadu laika tas ir mainījies. Tādi produkti kā karsējamie produkti, e-cigaretes un šķidrumi principā neeksistēja. Savukārt jau šobrīd šie produkti ieņem ne tikai būtisku un augušo tirgus daļu, bet faktiski ir kļuvuši par mūsdienīgu patērētāju uzvedības sastāvdaļu. Šīs pārmaiņas nenoliedzami prasa strauju pielāgošanos un fleksibilitāti no nozares uzņēmumiem, kas ne vienmēr ir ļoti vienkārši paveicams uzdevums. Kā jau minēju, tabakas lapa 120 gadus bija pamata produktus un inercei arī biznesā mēdz būtu liela nozīme.

Pētījumi liecina, ka Latvijā cilvēki joprojām ir iecietīgi pret kontrabandas preču iegādi un pēdējā gada laikā šī tolerance pat ir pieaugusi – turpat trešdaļa, jeb 32% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju neuzskata kontrabandas preču iegādi par nosodāmu.

Šis rādītājs pēdējos gados bija ievērojami samazinājies 2019. gadā 26%, bet pērn 28% aptaujāto neuzskatīja par nosodāmo kontrabandas preču pirkšanu. Eksperti to skaidro ar kopējo sabiedrības noskaņojumu COVID-19 pandēmijas ietekmē.

Vienlaikus arī šogad pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri nav pirkuši kontrabandas preces, – to atzīst 77% aptaujāto, salīdzinot ar 72% pērn (piemēram, 2013. gadā tikai 41% aptaujāto nebija pirkuši kontrabandu). Savukārt to iedzīvotāju skaits, kuri zina, kur var iegādāties kontrabandas preces, ir palicis nemainīgs – 36% aptaujāto tāpat kā pērn norāda, ka nepieciešamības gadījumā zinātu, kur tās nopirkt.

Nodokļu eksperti uzsver: akcizēto preču kontrabandas apjomi ir tieši saistīti ar nodokļu politiku – lai arī nodokļu politika ir efektīvs instruments akcizēto preču patēriņa regulēšanai, tomēr nosakot nodokļu likmes, ir jāņem vērā virkne faktoru – piemēram, šo preču cenas kaimiņvalstīs (ko ietekmē konkrēto valstu nodokļu politika), iedzīvotāju pirktspēja, kā arī tiesībsargājošo institūciju, kas cīnās ar kontrabandu, kapacitāte.