Ja pirms vairākām desmitgadēm karjeras uzsākšanai pietika vien ar skolas absolvēšanu, turklāt zināšanu dzīves ilgums bija mērāms desmitgadēs, tad mūsdienās šis princips ir būtiski mainījies. Zināšanu daudzums aug eksponenciāli, turklāt daudzās jomās zināšanu dzīves ilgums tagad ir mērāms mēnešos un gados. Mūsdienu pasaule prasa no cilvēkiem arvien augstāku izglītības līmeni un kvalifikāciju, un būtiskāka ir spēja ātri apgūt jauno, nevis jau iegūtās zināšanas.
Reālai dzīvei nepieciešamas zināšanas
Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, un visi cilvēces panākumi lielākoties sasniegti tieši pateicoties spējai sadarboties un komunicēt. Jau izsenis zināšanas un prasmes ir tikušas nodotas no mutes mutē, no tēva dēlam, no meistara māceklim, vērojot un atdarinot. Izglītības saturu veidoja tikai dzīvei nepieciešamās prasmes – to varētu dēvēt par pirmatnējo profesionālo izglītību. Lielas pārmaiņas ieviesa rakstības izveidošanās. Neliela daļa izredzēto spēja pierakstīt notikumus, atklāsmes un citas gudrības, vēl neliela daļa prata uzrakstīto izlasīt. Izglītības saturs kļuva daudz abstraktāks, un radās iespēja mācīties arī patstāvīgi – lasot un domājot. Protams, lai iemācītos lasīt un rakstīt, parasti bija jāiet skolā. Pamazām arvien vairāk nodalījās prasmes (amati, aroda meistari) un zināšanas (zinātnes) – profesionālā un akadēmiskā izglītība.
Vēl krasākas pārmaiņas radīja prasme iespiest grāmatas un citus tekstus. Izglītība no privilēģijas pamazām kļuva par cilvēka pamattiesībām. Bet tradīcija gadu simtiem palika tāda, ka viena labāk izglītota persona – skolotājs, sapulcēja bērnus un mācīja viņus. Izglītības saturs no prasmes lasīt, rakstīt un rēķināt pamazām sāka pāraugt dažādos mācību priekšmetos. Bet ar iegūto izglītību varēja izveidot karjeru visam mūžam. Jau pastāvēja arī sava veida tālmācība, piemēram, ar pasta palīdzību – aploksnē tika nosūtīti mācību materiāli un tāpat pa pastu bija jāsūta atpakaļ izpildītie darbi. Tā Abrahams Linkolns pašmācības ceļā apguva gramatiku, matemātiku un tiesību zinātni, nokārtoja eksāmenu, un kļuva par advokātu, pēc tam par ASV prezidentu.
Izglītības sistēmai jāatbilst mainīgās nākotnes prasībām
Tagad dzīvojam digitālajā laikmetā – ja savulaik pēc grāmatām bija jāiet uz bibliotēku vai grāmatnīcu, tagad atliek pieiet pie datora vai ielūkoties mobilā telefona displejā. Informācijas pieejamība ir fantastiska! Arī informācijas apjoma pieauguma ātrums ir fenomenāls, tāpēc rodas jautājums, vai izglītības saturs tiek līdzi šiem tempiem? Tradicionālā izglītības sistēma, protams, spēj producēt speciālistus ar vienādu izglītību, tomēr tas īsti vairs neatbilst strauji mainīgās nākotnes prasībām. Tagad internets piedāvā tādu informācijas pieejamību un apjomus, ka svarīgāka kļūst prasme ātri uztvert un atrast būtisko un nepārtraukti mācīties no jauna, nevis jau apgūto zināšanu apjoms. Zināšanu pamati, bez šaubām, joprojām ir svarīgi, bet notiek būtiska akcentu pārbīde. Tas attiecas uz jebkuru izglītības ieguves formu – klātieni, neklātieni, tālmācību, tāpēc rodas jautājums - kāpēc joprojām daļā sabiedrības pret tālmācību salīdzinājumā ar tradicionālo klātienes formu valda skeptiska attieksme?
Rezultāti pretrunā stereotipiem
Tālmācība tomēr ir patstāvīga mācīšanās, lielā mērā iztiekot bez tieša un regulāra klātienes kontakta ar pedagogu. Apgūstamo izglītības saturu mūsu valstī nosaka visiem obligāts valsts izglītības standarts. Standarts arī nosaka obligātos valsts eksāmenus, kas pārbauda un apliecina iegūto zināšanu līmeni un pēc nokārtošanas dod tiesības saņemt apliecību vai atestātu. Tālmācības skolas un pedagogu pienākums ir piegādāt īpašus un kvalitatīvus mācību materiālus patstāvīgām mācībām, palīdzēt organizēt mācību grafiku, regulāri novērtēt apgūto un sniegt atbalstu, ja nepieciešams. Vai tiešām mūsdienās joprojām turamies pie uzskata, ka patstāvīgi kaut ko iemācīties (bez skolotāja klātbūtnes) nav iespējams? Rezultāti rāda pretējo – ja paraugāmies uz 2018. gada centralizēto eksāmenu rezultātiem, tad redzams, ka tālmācības audzēkņu vidējie rādītāji angļu valodā ir labāki, nekā dienas vidusskolu, vakarskolu vai profesionālo vidusskolu skolēniem, arī latviešu valodā tie ierindojas uzreiz pēc valsts ģimnāziju un ģimnāziju audzēkņu rezultātiem. Eksāmeni visiem skolēniem ir vienādi un tos visi kārto klātienē. Protams, ja vien iespējams, obligātajā izglītības vecumā vislabāk ir mācīties labā klātienes skolā, bet veselai grupai cilvēku tālmācība ir lieliska un varbūt pat vienīgā iespēja turpināt izglītības ieguvi.
Būt gataviem profesijām, kas vēl neeksistē
Cik iespējams sekojot gaidāmās izglītības reformas gaitai, nešķiet, ka izglītības saturs (vispārējā pamata un vidējā izglītībā) mainītos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadsimtu. Tās joprojām ir gudrības, kas ir viegli digitalizējamas un pārbaudāmas ar testiem. Mainīt lielākoties šķiet plānots tikai mācīšanas metodes, liekot uzsvaru uz patstāvīgu mācību darbu un integrētāku pieeju, tik ļoti nenodalot atsevišķās zinātnes. Jācer arī, ka neuzvarēs tendences pārblīvēt izglītības saturu ar statiskām visas pasaules zināšanām, kādas nu katram mācību priekšmetam šķiet tik svarīgas, bet kuras var novecot vienā mirklī. Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš raksta: «Latvijas izglītības sistēmas problēmu pamatā jau kopš neatkarības atjaunošanas ir nespēja atbildēt uz konceptuālu jautājumu - kāds ir izglītības uzdevums 21. gadsimtā.» Cerams, ka jaunā izglītības satura veidotājiem izdosies apjēgt un īstenot kopsakarību starp to, ko dara skolā, un to, kas nepieciešams sekmīgai dzīvei. Neviens taču negūst panākumus dzīvē tieši ar tām gudrībām, kas sarakstītas skolas mācību grāmatās! Līdzīgi kā rakstot kādu teikumu, pieaugušais taču neatkārto, kā iemācījās burtus un kādi bija atbilstošie gramatikas likumi. Praktiski raugoties uz izglītības ieguves mērķi, ir skaidrs, ka izglītībai pēc iespējas vairāk jāsniedz prasmes mācīties, apgūt jauno, neturoties pie principiem, kas bija aktuāli pagājušā gadsimtā.
