Kārtējo reizi pa aplinku ceļiem atklātībā nākušie fakti par Parex bankas akcionāru līgumu liek uzdot nepatīkamus jautājumus par amatpersonu atbildību pret nodokļu maksātājiem
Pagājušās nedēļas nogalē Latviju sasniedza ziņa no ne pārāk tālās Nīderlandes parlamenta, kurā šīs valsts finanšu ministrs Jerūns Deiselblūms stāstīja, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) savulaik veikto ieguldījumu Latvijas Parex bankas glābšanā ir nodrošinājusi ar savu akciju pārdošanas opciju. Latvijā sākās zināma šūmēšanās, jo izskatās, ka Parex bankas pūra lādei nav dibena un ik pa laikam no tās izspraucas jau atkal jauns pārsteigums. Latvijas amatpersonas tikmēr steidza mierināt satrauktos prātus sev raksturīgā veidā – stāstot, ka visi līgumi ir konfidenciāli. Zemteksts laikam bija: ko tas holandietis vispār atļaujas muldēt! Bet nekas, Latvijas nodokļu maksātāj, tu guli mierīgi tālāk, jo neko vairāk mēs tev šā kā tā neteiksim! Un, pats galvenais, lai kādi līgumi arī nepastāvētu, no Parex bankas tapinātajai Citadelei tas investoru atrast netraucēs!
Tā kā konteksts patiesi bija neierasts, jo Parex bankas iztirzāšana Nīderlandes vai jebkurā citā ārvalstu parlamentā laikam nav tas, ar ko nākas saskarties ikdienā, DB nolēma vērsties pie pirmavotiem. J.Deiselblūma birojā paskaidroja, ka Latviju satraukušais jaunums ir izskanējis, atbildot uz deputātu jautājumiem, cik lielā mērā Parex banka ir glābta par Nīderlandes nodokļu maksātāju naudu. Te jāpiebilst, ka Nīderlande ar nepilna miljarda eiro ieguldījumu nav starp pašiem lielākajiem, bet starp pietiekami nozīmīgiem ERAB akcionāriem. Tad nu arī J.Deiselblūms ir apliecinājis, ka Parex bankas sāga pa Nīderlandes nodokļu maksātāju makiem tiešā veidā nav situsi, bet ERAB ieguldījums ir nodrošināts ar jau minēto akciju pārdošanas opciju.
Atgriežoties pie plikiem faktiem – ERAB 2009.gadā toreizējā Parex bankā ieguldīja 84,2 miljonus eiro un izsniedza subordinēto kredītu 22 miljonu eiro apmērā, pretī saņemot 25% Parex bankas akciju. Latvijas valsts atbalsts savukārt 2009. gadā sasniedza 1,7 miljardus eiro. Tajā skaitā bija arī valsts garantijas – galvojums Privatizācijas aģentūras (PA) saistībām 89 miljonu latu apmērā. Domājams, tieši šis galvojums tad arī pilnībā vai daļēji tiktu izmantots gadījumam, ja ERAB gribētu realizēt savas opcijas tiesības un PA būtu jāatpērk ERAB piederošās akcijas.
Vai tiešām pārdošanas opcija ir tik nenozīmīgs fakts, lai to gadiem piemirstu pieminēt, piemēram, tā laika premjers Valdis Dombrovskis (kura paraksts atrodas zem 2009. gadā slēgtā akcionāru līguma starp Latvijas valsti, ERAB, PA un Parex banku) vai tā laika finanšu ministrs Einars Repše, kurš izsniedza valsts galvojumu PA saistībām? Acīmredzot tomēr šis fakts nav ne tik slepens, ne tik nenozīmīgs, ja par to publiski atļaujas runāt J.Deiselblūms, kas ir ne tikai Nīderlandes pilnvarnieks ERAB, bet arī eirozonas finanšu ministru foruma vadītājs. Tātad ne gluži pustraks sazvērestības teoriju perētājs, kuri arī ne mazā skaitā spieto ap Parex bankas epopeju.
Vai tiešām pārdošanas opcija nekādi neietekmē mūs šodien? Ietekmē gan. Protams, atliek vien minēt, kādi ir opcijas nosacījumi, bet (ja vien Latvijas valsts nevēlas piespiedu brīvprātīgā kārtā atpirkt ERAB daļu) visdrīzāk Citadeles investoru meklējumu loks automātiski jau ir sašaurināts līdz tiem, kas grib pirkt 100% bankas akciju, nevis 75% valstij piederošo.
Taču visvairāk kaitina (bet pat nepārsteidz) tas, ar kādu vieglumu un bezrūpību Latvijas amatpersonas ignorē Latvijas nodokļu maksātāju tiesības zināt, kas notiek vai var notikt ar viņu pašu naudu. Ja valsts būtu uzņēmums (kā to labpatikās teikt vienam premjeram), tad nav grūti iedomāties, kas notiktu ar menedžmentu (valdību), ja akcionāri (nodokļu maksātāji) uzzinātu, ka tas ir piemirsis paziņot par šādiem tādiem slēgto līgumu nosacījumiem, kas skar akcionāru līdzekļus.
Kas atliek mūsdienu Latvijā? Laikam, ja gribēsim uzzināt kaut ko vairāk par darījumiem, kuros iesaistīta valsts nauda, atliks vērsties pēc palīdzības pie Nīderlandes vai kādas citas valsts nodokļu maksātājiem. Viņu ieceltās amatpersonas vismaz apzinās, kas tas ir – atbildība.