Analizējot pagājušā gada valsts budžeta ieņēmumus, ir redzams, ka tā ieņēmumi ir bijuši par 292 milj. Ls mazāki, nekā gadu iepriekš. Protams, var teikt, ka ir ekonomikas krīze (ko nevar noliegt), ka tā ir visā pasaulē un neglābjami skar arī Latviju. Tomēr mūsu valsts gadījumā šādas frāzes var nosaukt arī par standartveida atrunām neveiksmīgai finanšu politikai. Proti, arvien vairāk ekonomikas eksperti norāda uz optimismu neiedvesmojošu situāciju - jo vaiŗāk tiek palielināts nodokļu slogs, jo lielāka daļa biznesa dod priekšroku darbam pelēkajā sektorā.
Principā nekāds jaunais divritenis jau nav izdomāts. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Latvijas valdības divkārtējais vadītājs Ivars Godmanis (LPP/LC) ir atzinis, ka nodokļi jāceļ ekonomikas uzplaukuma laikā, bet, kad pienāk krīze - jāsamazina. Tiesa, nonākot līdz reāliem darbiem, viņš pats pamanījās izdarīt pilnīgi pretējo. Taču no Godmaņa neatpaliek arī pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) un valdošā koalīcija. Proti, sarunās par šā gada budžeta papildu konsolidāciju 50 milj. Ls apmērā tā ir vienojusies, ka esot nepieciešams kārtējo reizi palielināt nodokļu slogu (galvenokārt skarot akcīzes nodokli), kā arī iegūt 12,8 milj. Ls nodokļu veidā no pelēkās ekonomikas vienlaikus.
Diemžēl jāteic, ka iepriekšējā teikumā ir būtiska pretruna - nu nav iespējams apkarot pelēko ekonomiku un celt nodokļus vienlaikus. Un arī tā nav šābrīža atklāsme, bet gan starptrautiski pirms daudziem gadiem atzīts fakts. Piemēram, savulaik tāda spēcīga ekonomika kā Kanāda nolēma būtiski palielināt nodokli tabakas izstrādājumiem, un to arī izdarīja, bet… Visai drīz attiecīgā nodokļa likmes atkal samazināja. Iemesls tam bija vienkāršs - kanādieši smēķēja tikpat, cik līdz nodokļa paaugstinājumam, toties Kanādas varas iestādes ļoti labi sāka saprast, cik caura ir šīs valsts robeža. Nevajag lolot ilūzijas - situācija ar Latvijas robežu arī ir pietiekami dramatiska. Vismaz reizi nedēļā mums ir iespēja lasīt ziņas par kārtējo aizturēto cigarešu, degvielas, alkohola vai kāda cita produkta kravu. Atliek vien minēt, cik lielus nelegālo preču apjomus Latvijas atbildīgās iestādes tomēr nav spējušas atklāt. Un tā visa ir nauda, kas apgrozās vietējā tirgū, bet nenonāk valsts budžetā.
Savulaik Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska vadīta darba grupa izstrādāja plānu pelēkās ekonomikas izskaušanai. Visai droši var apgalvot, ka tas ir kārtējais varas gaiteņos tapušais papīru kalns, kurā sarakstītais, visticamāk, nekad nepiedzīvos realizāciju. Turklāt nevis tāpēc, ka šo dokumentu būtu veidojuši cilvēki, kas no ēnu ekonomikas neko nesaprastu, bet gan tādēļ, ka Ministru kabinets jau kuro gadu pieņem lēmumus, kas faktiski veicina ēnu ekonomikas īpatsvara palielināšanos. Diemžēl nākas jau neskaitāmo reizi atkārtoties, bet, kamēr valdība domās, kā var izkāst naudu no tiem, kas vēl ir spējīgi maksāt, nevis, kā ļaut biznesam pelnīt, pelēkās ekonomikas īpatsvars būs viens no retajiem rādītājiem šajā valstī, kas turpinās augt.