Pirms kāda laika noslēdzās vērienīgākā civillieta Latvijas Republikas vēsturē, kuras ietvaros uzņēmums BDO, pārstāvot bēdīgi slavenās Bankas Baltija akcionārus, vēlējās no valsts - Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas personā - piedzīt 238 miljonus latu.
Vēl var teikt, ka šī lieta ir iegājusi vēsturē kā cīņa starp diviem visnotaļ ietekmīgiem advokātu birojiem par to, kuram no tiem noveiksies saņemt lielāko advokāta peļņu mūsu valstī. Nav zināms, cik nopelnīja birojs, kurš aizstāvēja šīs lietas uzvarētājus - Latvijas Banku un Finanšu minstriju, taču zinamas neskaidrības ir radušās zaudētāja attiecībās ar saviem juristiem. Kuram šajā gadījumā ir lielāka taisnība - lai jau nu paši tiek galā. Interesantākais ir kas cits - izrādās, ka BDO tiesvedību pret valsti esot finansējusi kompānija Latvijas kuģniecība.
Tas nebūtu nekas pieminēšanas vērts, ja vien valstij joprojām nepiederētu 10% no šīs kompānijas. Tātad, vienkārši sakot - šajā gadījumā uzņēmums ir finansējis tiesvedību pats pret savu saimnieku. Privātbiznesā grūti būtu iedomāties situāciju, ka, piemēram, uzņēmums finansē tiesvedību pret savu māteskompāniju. Domājams, nākot klajā šādām lietām, attiecīgajā meitasuzņēmumā visam vadības sastāvam alfabēta secībā tiktu palūgts sameklēt citu darbu.
Organizācija Transparency International ir nonākusi pie secinājuma, ka pārāk ciešas saites starp biznesu un valsts pārvaldi rada korupcijas riskus. Grūti pateikt, cik lielā mērā, runājot par Kuģniecības soli, finansējot šo tiesvedību, runa ir par korupciju - arī tas ir juridisks termins, un tādējādi kādu konkrētu personu par korumpantu vai kukuļotāju var nosaukt tikai tiesa. Tomēr ir skaidrs, ka par sliktu sava īpašuma pārvaldību gan šeit ir runa. Diez vai kāds saimnieks samierinātos, ka viņa suns katru vakaru izmanto iespēju viņam tā kārtīgi iekampties kājā - diez vai šāds suns vēl ilgi tiktu turēts. Tas, ka Latvijas valsts ir draņķīga savu īpašumu saimniece, ir pierādījies vairākkārt. Atliek atcerēties kaut vai gadījumu, kad aviokompānijas airBaltic valde savulaik pārdeva šā paša uzņēmuma privātajam mazākumakcionāram tā zīmolu, bet vairākumakcionārs - valsts - vien spēja noplātīt rokas. Protams, pasaulē ir pietiekami daudz gadījumu, kad valsts sekmīgi pārrauga savus uzņēmumus, efektīvi strādājot, eksportējot un gūstot peļņu. Bet tikai ne Latvijā! Jāatgādina, ka savulaik saistībā ar Kuģniecības vārdu jau ir bijušas dažādas peripetijas, kas ļoti ātri izbeidzās tajā brīdī, kad šīs kompānijas 90% nonāca privātās rokās. Savukārt valsts acīm redzami nespēj pārraudzīt pat savus 10%, ja reiz pieļauj tiesāšanos pati pret sevi.
Šoreiz ir sanācis, ka tā puse, kuru tiesvedībā finansējusi kompānija ar 10% valsts kapitālu, zaudēja, bet veidotos pilnīgi absurda situācija, ja BDO šo prāvu pret valsti būtu uzvarējusi. Tad faktiski sanāktu, ka ar valsts kapitāla palīdzību ir finansēta zaudējumu radīšana valstij 238 miljonu latu apmērā. Nu, lai vēl kads pasaka, ka ir kāds sliktāks uzņēmumu daļu pārvaldītājs par valsti...