Bija jābūt ļoti naiviem, lai cerētu, ka Krievija neieviesīs pretsankcijas, un maksimāli bezatbildīgiem, lai politiskā līmenī nebūtu šādai situācijai gatavi
To, ka sankcijas pret Krieviju Latvijai principā nozīmē jaunu ekonomisko krīzi, DB rakstīja jau šā gada 4. martā. Un nevajag kā paklausīgiem klēpju sunīšiem riet līdzi rietumu arogantajām runām, ka mums te tādas Krievijas pretsankcijas bijušas, nebijušas. Objektīvai ainai ir vienkārši jāpaskatās oficiālie Eurostat ES ārējās tirdzniecības dati par 2013. gadu. Pēc šiem datiem ir redzams, ka absolūti lielākajai Eiropas daļai Krievijas nule noteiktie importa ierobežojumi tiešām ir ļoti mazsvarīgi, jo caurmērā ES dalībvalstu eksporta īpatsvars uz Krieviju svārstās pāris procentu robežās. Savādāk gan ir Baltijas valstīm – Igaunijai eksports uz Krieviju veido 11,4%, Latvijai – 16,2% un Lietuvai – 19,8%. Protams, šajos skaitļos ir ietverts kopējais eksports, no kura Krievijas pretsankcijas pagaidām skar tikai daļu, pamatā pārtiku, tomēr nav saprotama Latvijas valsts atbildīgo amatpersonu dudināšana par noteikto sankciju nebūtisko ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību (ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 31.07.2014.,LETA, ministru prezidente Laimdota Straujuma 08.08.2014., LTV).
Tā kā situācijas eskalācija ap Krievijas konfliktu ir notikusi pakāpeniski, atbildīgajiem politiķiem bija gana daudz laika, lai aplēstu patieso sankciju ietekmi uz Latviju. Arī par kompensāciju mehānismu, kas Latvijas uzņēmumiem sakarā ar kopējo ES nostāju Krievijas jautājumā neapšaubāmi pienākas, Latvijas atbildīgajiem politiķiem vajadzēja vienoties vēl pirms kārtējo sankciju stāšanās spēkā. Tas bija īstais brīdis braukt uz Briseli, likt galdā dokumentus, aprēķinus un parūpēties, lai Latvijas uzņēmumiem un līdz ar to iedzīvotājiem sagaidāmais trieciens būtu pēc iespējas mazāks. Tad mums tagad nebūtu jāklausās nekompetentā politiķu vāvuļošanā, kas pretēji viņu cerētajam efektam nevis nomierina, bet gan rada aizdomas, it kā runātāji būtu nokrituši no mēness. Jāpiebilst, ka vēl ir arī citas jomas, par ko politiķiem šajā kontekstā pašlaik būtu ļoti saspringti jādomā, jo nekur nav teikts, ka līdz šim ieviestās sankcijas ir pēdējās. Piemēram, ko 100% no Krievijas gāzes atkarīgā Latvija darīs, teiksim, divas nedēļas ziemā ar gaisa temperatūru -20°C? Pašlaik attiecībā uz enerģētiku gan ir tikai ļoti maigs Krievijas mājiens par energoresursu cenu pieaugumu Eiropai. Tomēr Latvijas ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska vārdi par to, ka mums taču Inčukalna pazemes gāzes krātuvē vēl ir arī bufergāze, ko var izmantot, izklausās vienkārši bezatbildīgi. Izsūknējot no gāzes krātuves bufergāzi, arī ar pašu krātuvi ir cauri. Tad vienīgā iespēja ir labās cerībās meklēt kādu investoru, kas sazin kādu iemeslu dēļ, ieguldot Latvijā vismaz dažus miljardus eiro, varētu gribēt attīstīt, piemēram, Dobeles gāzes krātuvi.
Protams, no vienas puses valdības pārstāvju vēlmi neraisīt cilvēkos histēriju priekšvēlēšanu laikā var saprast. Turklāt paniku sēt tiešām nav konstruktīvi, bet noliegt acīmredzamo arī ne. Ir labi, ka ekonomikas ministrs ir rosinājis vismaz sankciju skartajiem uzņēmumiem piemērot nodokļu brīvdienas. Taču jau tagad var paredzēt, ka noteikt uzņēmumus, kam nodokļu brīvdienas pienākas, nebūs viegli, jo sankcijas var skart arī netieši. Latvijā konkurences dēļ var kristies piena un gaļas cenas. Vietējiem šo nozaru uzņēmējiem tā nav laba ziņa, jo viņiem var rasties problēmas norēķinos ar bankām. Cik tālu šī situācija var eskalēties, pagaidām ir grūti paredzēt. Tomēr daudz ko vēl var glābt intensīvs un profesionāls valdības darbs, mazāk laika tērējot skaļai politiskai propagandai un vairāk domājot par reālajiem Latvijas naudas pelnītājiem. Ar politiķu muti Latvijai ir jānopelna nevis vissmagākās sankcijas, bet gan maksimāli lielas kompensācijas.