Minimālais atbalsts atkal par dažiem mēnešiem atliks saimniecību lēmumu likvidēt ražošanu
Zemniekiem pamestā nauda piena nozares kataklizmas tuvošanos nenovērsīs, toties liek berzēt rokas pārstrādei un tirgotājiem – kāpēc pacelt iepirkuma cenas vai kāpēc veikala plauktā piena pakas cenu nolaist, ja reiz valdība svaigpiena ražotājiem tik varonīgi palīdz, turklāt ar miljoniem.
Tomēr ir jāpriecājas par katru eiro, kas kompensē to, ko nav samaksājis piena pārstrādātājs. Tā saka DB aptaujātie piena ražotāji, kurus valdība aplaimojusi ar pabalstu 6,2 milj. eiro apmērā, kas ir aptuveni 40 eiro uz vienu slaucamu govi vai 6–7 eiro par pārstrādei nodotu piena kilogramu. Kopumā valdības sarūpētā ārkārtas palīdzība globālās piena krīzes un ģeopolitikas skartajam piena sektoram ir 27,7 milj. eiro, kamēr aplēses liecina, ka nekompensēto zaudēto miljonu apmērs tuvojas trīsciparu skaitlim. 6 milj. uz visiem svaigpiena ražotājiem ir piliens jūrā, teic Lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka. Tāpat kā tukšu vēderu ar košļājamo gumiju piemānīt nevar. Valdība lepojas ar palīdzību zemniekiem, bet palīdzības saņēmēji to sauc par ņirgāšanos par piena lopkopību. Liela nauda tā varbūt liekas ierindas vēlētājam, bet piena ražotāji ar to nevar iesākt neko, vērtē DB uzklausītie lauksaimnieki. Ačgārni sanāk, bet vieglāk nedienas pārvarēs tie, kam uz kakla nav kredīta maksājumu, piemēram, zemnieki, kas nav ievērojuši prasības un nav uzbūvējuši mēslu krātuves.
Divus gadus situācija piensaimniecībā ir arvien pasliktinājusies, pašlaik vislielākie nelaimes putni saņem nieka desmit centus par kilogramu, kas vairs nav tālu no piena liešanas grāvī. Prognozes liecina, ka vidējā piena iepirkuma cena ap 18 centiem pagaidām varētu noturēties, bet rudenī piedzīvot ja ne minimālu kāpumu, tad vismaz ne kritumu.
Minimālais atbalsts varētu par dažiem mēnešiem atlikt saimniecību lēmumu likvidēt ražošanu, gaismas stariņu mēģina saskatīt Lauksaimniecības datu centra direktora vietniece Erna Galvanovska. Valsts palīdzība ļāvusi reizi no reizes nomaksāt uzkrātos kredītus un parādus, vērtē Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomes Piena grupas vadītājs Guntis Gūtmanis. Taču būtiski ir apzināties savu atrašanos Eiropas paksī – gan Krievijas embargo mūs skāra stiprāk, gan mūs spēcīgāk nomāc konkurentu produkcija no Eiropas Savienības (ES) valstīm, kas tur saražota ar lielāku atbalstu. Tādējādi piena iepirkumu cenu līkne Latvijā un ES ir kā ceļa brauktuvju malu apzīmējuma līnijas, kam nav lemts satikties. Piena ražotāji no aprites masveidā vēl neaiziet, bet brīdinoši pazemes grūdieni ir jūtami jau labu laiku. Speciālisti piekrīt, ka pirms miljonu ielāpu lipināšanas jādomā par politiskiem instrumentiem, piemēram, piegriežot nodokļu sloga degli vai rodot risinājumu, kā izdevīgi atlikt kredīta maksājumus. Arī Zemnieku saeimas valdes locekle Ieva Alpa-Eizenberga sagaida īpašu nodokļu politiku un banku pretimnākšanu, bet vispirms lielāku skaidrību – ja ne par to, ko lems ES, tad vismaz par to, kā ar grūtībām palīdzēs tikt galā pašmāju valdība. Par jauniem risinājumiem beidzot galvu lauza arī Zemkopības ministrijā – kā vētru piena glāzē apslāpēt efektīvāk par no maisa izbērtiem miljoniem.