Rietumeiropas priekšrocības vienotas valūtas apstākļos atstāj negatīvu efektu uz monetārās savienības spēlētājiem eirozonas perifērijā
Šodien ES Vispārējo lietu padomē Lietuva saņems galīgo apstiprinājumu eiro ieviešanai. Tādiem Latvijā pamatīgi noenkurotiem zīmoliem kā Maxima, Apranga, ACME u.c. līdz ar to būs vienkāršāka dzīve. Tāpat arī Latvijas eksportētājiem, lai gan mazākā mērā, jo Latvijas bilance ar mūsu lielāko importa un eksporta partneri Lietuvu pērn bijusi negatīva – divi miljardi eiro pret 2,8 miljardiem. Tiesa, tendence šajās divpusējās attiecībās ir uz līdzsvarošanās pusi.
Tīri teorētiski eiro vajadzētu lietuviešiem palīdzēt savas pozīcijas divpusējā bilancē stiprināt, tomēr reālajā dzīvē var notikt jebkas. Tā domāt liek eiro ieviešana abās pārējās Baltijas valstīs, kur vienotā valūta ienāca apritē ar ļoti marginālu efektu uz ekonomiku. Citādi nevar skaidrot, piemēram, to, ka tik līdzīgās ekonomikās kā Igaunija un Latvija pēc eiro ieviešanas pirmajā gadījumā bija inflācijas lēciens gandrīz līdz 5%, bet otrajā inflācija bija 0%. Līdzīgi ir ar iekšzemes kopprodukta izaugsmi un ārvalstu investīcijām – par spīti garastāvokļa inženieru pravietojumiem eiro ieviešanai uz tām acīmredzami nav nekāda efekta. Tas nenozīmē, ka Lietuvai eiro nevajadzētu, un faktiski tas ir arī neizbēgami. Pāris galvenie apsvērumi tehnokrātiski flegmatiskai galvas māšanai par eiro nepieciešamību Lietuvā ir jau pieminētā ciešā tirdzniecības saikne ar pārējām Baltijas valstīm un, protams, šajos platuma grādos itin visam piemītošais stratēģiskās drošības arguments. Eiro tas savā ziņā pat piestāv, jo nav noslēpums, ka šī vienotā valūta ne savā iecerē, ne īstenojumā nav ekonomiski, bet gan politiski pamatots pasākums.
Krievijas ietekmes baismīgās izpausmes Austrumukrainā, kas nu jau iegājušas fāzē «mērkaķis ar granātu», ir kārtējais apstiprinājums tam, ka jo vairāk Lietuva un pārējās Baltijas valstis ir integrētas defektainajās Rietumu sistēmās, jo labāk. Visstaignākās Eiropas problēmas ir skaista pasaka, salīdzinot ar alternatīvu austrumos, kuru «ar prātu nesaprast».
Tas gan nenozīmē, ka Lietuvai vai Latvijai viss, kas tiek pasniegts eiro karotītē, būtu jārij lejā kā tīra manta. Viena lieta ir mūsu mazo un līdzīgo ekonomiku savstarpēja čubināšanās. Cita lieta ir līdz ar vienotu valūtu pieņemt spēles noteikumus, kas ir par labu vadošajiem spēlētājiem ar visai atšķirīgiem resursiem.
Ne velti poļi saka, ka ar eiro nesteidzas, jo viņu ekonomika vēl nav gatava spēlēt pēc Vācijas u.c. noteikumiem. Domājot par to, līdzības veidā nāk prātā t.s. Holandiešu kaite (Dutch disease), kas tiek saukta arī šā fenomena formulētāja vārdā par Gregorija efektu. Proti, likumsakarība, ka uzsvara likšana valsts eksportā uz kādu noteiktu resursu nospiež pārējās industrijas, jo ceļ attiecīgās valūtas vērtību un kaitē citiem eksportētājiem. Tas ir iemesls, kāpēc arābu šehi ir zināmi kā «naftas šeihi», bet meklēt veikalā preci, ko greznotu Made in Emirates, ir bezjēdzīgi, jo tur neko neražo. Tas ir arī Krievijas distrofiskās ekonomikas iemesls. Izņēmums šķiet Norvēģija. Tomēr tur ogļūdeņražu resursu sadārdzinātās kronas dēļ ir vērojama, piemēram, zema start-up aktivitāte.
Kad nu lietuviešu vai latviešu ekonomikas resursiem, sākot ar cilvēkresursiem (protams, arī industrijas infrastruktūru, zinātniski pētniecisko atbalstu u.c.), ir jāspēlē pēc tās pašas valūtas noteikumiem kā Vācijai vai Nīderlandei, ir skaidrs, kura interesēs tas notiks. Šo attīstīto ekonomiku priekšrocības ir viņu «nafta» un viņu biznesa pārākuma objektīvs iemesls.
Klasisks mehānisms daudzmaz līdzvērtīgu attiecību uzturēšanai šādu atšķirīgu ekonomiku starpā ir maināmi valūtu kursi, kas nu arī Lietuvai ir liegts «uz mūžu». Tomēr, runājot par resursiem, no kuriem galvenais Eiropā un sevišķi Baltijā ir cilvēkresursi, ir iespējams kompensējošais mehānisms, kas veicinātu vietējo ļaužu uzņēmīgumu, un tās ir salīdzinoši lielākas tiesības kļūdīties jeb elastīga privātā maksātnespēja. Lietuvā tāda vispār kļuvusi iespējama tikai pirms gada, un pirms tam lietuvieši, pamaksājuši pusgadu kādus nebūt nodokļus, brauca bankrotēt uz Latviju vai uz maksātnespējīgajiem latviešiem itin zināmo Lielbritāniju, kur tas ir vēl ātrāk un lētāk.
Latvijā un Lietuvā pieci privātajai maksātnespējai paredzētie gadi ir par daudz, un Lietuvas noteikums, ka atkārtotu maksātnespēju var pieteikt vien desmit gadus pēc iepriekšējā procesa pabeigšanas, arī nav ekonomisku uzņēmīgumu rosinošs. Latvijā atkārtotas maksātnespējas termiņš ir uz pusi īsāks, un arī tad nav skaidrs, kāpēc cilvēks drīkst aizšaut greizi tieši reizi piecos gados.
Katrā ziņā elastīgas tiesības kļūdīties noteikti veicina iedzīvotāju uzņēmīgumu, jo ne jau humānisma ideju spārnoti briti ļauj bankrotēt pat piecreiz īsākā laikā. Sevišķi svarīgi tas ir apstākļos, kad konkrētajai ekonomikai ir liegta monetārā politika, kas citādi varētu tikt lietota arī konkurētspējas korekcijai.