Vadošie politiķi ir uzsākuši izrādi ar nosaukumu «Nodokļu celšana», tajā pašā laikā alternatīvu izskatīšana un iedziļināšanās lielajās tautsaimniecības kopsakarībās nenotiek.
Kā zināms, pacietīgi pilinot, sadrūp pat akmens. Pie varas esošie Latvijas politiķi saistībā ar nodokļu celšanas ieceri pašlaik nodarbojas tieši ar tādu pilināšanu. Vispirms nāk viens ministrs, par kuru jau iepriekš zināms, ka tuvajās Saeimas vēlēšanās viņš nestartēs un līdz ar to kopējos partijas reitingus nebojās ar paziņojumu, ka par nodokļu celšanu vajag sākt diskutēt, jo mēs, lūk, atpaliekam no kāda tur Eiropas Savienības vidējā līmeņa nodokļu sloga ziņā pret IKP. Ierindas cilvēks šo terminu tāpat nesaprot, jo parēķina, ka nodokļos kopā maksā vairāk par ministra minētajiem 25%, taču tas nav svarīgi. Ministra runātais jau arī nav domāts kaut kādiem amatieriem, bet gan augsta līmeņa speciālistiem, kas orientējas fiskālajā telpā un citās smalkās lietās. Galvenais ir prātā iesētā doma – brāl’, tu maksā valstij par maz! Tāpēc nesanāk pensijām, armijai, skolotājiem, veselībai un citām pirmās nepieciešamības lietām.
Pēc tam citas amatpersonas no šī paša ministra partijas patēlo «labos policistus», pabar «slikto» ministru par nesmuku izrunāšanos un tautas biedēšanu un 101. reizi atkārto, ka «šī valdība pilnīgi noteikti nevienu nodokli necels», it kā tas tāpat jau nebūtu skaidrs, jo šai valdībai atlikuši vien četri mēneši. Pa to laiku nodokļu paaugstināšanas tēma jau visiem ir mutē, un tagad ir kārta dažādiem pilnīgi neitrāliem un objektīviem ekspertiem un medijiem iedzīt naglu līdz galam. Un tad pēc kāda svētdienas vakara analītiska raidījuma interneta telpā parādās teksti, kuros biezā drukā izceltas svarīgākās vietas: «valdība vienojusies saglabāt relatīvi zemu nodokļu slogu», «starpība starp vēlamo un drīzu realitāti ir apmēram miljards eiro», «valdība paredzējusi sagatavot pamatu darbaspēka nodokļu samazinājumam un to kompensēt ar patēriņa un īpašuma nodokļiem». Cilvēkam tīri vai asaras saskrien acīs par tik sirsnīgu valdību. Parādās vēl kāds nule Eiroparlamentā ievēlēts ekspremjers ar teju vai apokaliptisku vēstījumu, ka finanšu ministra sacītais ir bijis brīdinājums un tajā momentā kļūst pilnīgi skaidrs, ka «veiksmes stāsta» turpināšanai ir ne tikai jāver vaļā maks un jāsavelk josta, bet vēl jājūtas pateicīgam, ka minētie politiķi tevi ir gatavi paglābt no neizmērojama posta.
Varbūt tas viss nāk nedaudz negaidīti, jo iepriekšējos gadus šie paši politiķi nepaguruši ir stāstījuši, kā izveduši valsti no krīzes, kā IKP un citi būtiski valsts ekonomikas rādītāji mums ir auguši griezdamies. Varētu domāt, ka arī nodokļu ieņēmumi līdz ar tiem. Taču tagad izrādās, ka caurums starp «ir» un «vajag» ir kāds miljards eiro. Iedzīvotāju acu priekšā tiek turēts kārdinošas tortes attēls, kur vairākās kārtās salikti trekni solījumi par labāku veselības aprūpi, bērnu skološanas iespējām, lielāku algu, spēcīgāku valsts armiju – tā, lai maksimāli vairāk cilvēku justos personīgi uzrunāti un, kad fantāzija ir iedarbināta, tiek parādīta otra roka ar pātagu. Ko tad jūs domājāt, ka tas viss tā par velti? Lūk, jums lielāks PVN, NĪN un akcīzes nodoklis, jo no šiem nodokļiem nekur nevar aizbēgt. Un cilvēks pieņem nenovēršamo, kas patiesībā nemaz tik nenovēršams nav. Vai kāds rūpīgi un metodiski ir pārskatījis arī valsts izdevumus? Ne tikai to, cik naudas aiziet ierēdņu kūkās, piļu ballēs, medībās un eksotiskos komandējumos, bet arī to, cik pieejamie resursi kopumā tiek efektīvi izmantoti? Piemēram, vai tiešām vajadzīgi tādi ministriju departamenti, kas kalpo tikai par ideju un viedokļu saskaņošanas vietām? Kāpēc ir jārada gūzma nevajadzīgu dokumentu un pie šiem nevajadzīgajiem dokumentiem tikpat bezjēdzīgi atzinumi?
Varbūt ir jēga kādā valsts iepirkumā samaksāt mazliet vairāk, bet tad iegūt kvalitatīvu mantu vai pakalpojumu, nevis sludināt ik pārgadus jaunus iepirkumus? Vai ES piešķirtie līdzekļi tiek efektīvi izlietoti vai varbūt ir nomesti zemē par skolām, ko pēc renovācijas slēdz, un jaunām ūdenssaimniecības sistēmām ciematos, kuros nav, kas dzīvo. Tajā brīdi budžeta ieņēmumu un izdevumu aina, visticamāk, būtu citāda, bet pārdomāta un racionāla saimniekošana, kā izskatās, joprojām nav Latvijas vadošo politiķu dienaskārtībā.