Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas Saeimā ir notikuši daudzi dažādi visnotaļ interesanti procesi, tostarp dibinātas parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Pārsvarā gadījumu ir bijis visai grūti saprast, atbilstoši kādiem principiem deputāti izvēlas, par kuru problēmu šādu komisiju dibināt, un jādomā, ka reālākais no iemesliem varētu būt interese sabiedrībā.
Proti, redzot, par kuriem jautājumiem medijos, saviesīgos pasākumos, publiskās uzstāšanās reizēs utt. notiek lielāka «cepšanās», ir arī jāsāk domāt, vai nebūtu vērts nodibināt parlamentārās izmeklēšanas komisiju, tādējādi garantējot daļai politiķu iespēju mēģināt paaugstināt savu reitingu ar regulāriem izteikumiem par konkrēto jautājumu. Katrā ziņā grūti ir atcerēties kaut vienu parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kuras darbam būtu arī tā dēvētais sausais atlikums. Protams, deputātiem ir Satversmē paredzētas tiesības šādas komisijas dibināt un piedalīties to darbā, taču nevarētu teikt, ka šī iespēja valstij un tās tautsaimniecībai būtu devusi kādu praktisku labumu.
Tādējādi jo vairāk ir apšaubāms lēmums, ka turpmāk parlamentārās izmeklēšanas komisijai būs jāsniedz tas uzdevumu veikšanai nepieciešamā informācija. Nenoliedzami Saeimā sēž Latvijas pilsoņu vēlēti priekšstāvji, un viņiem ir tiesības pieņemt dažādus lēmumus. Tomēr viena lieta ir skatīt profesionāļu sagatavotus likumprojektus, bet pavisam cita – veikt izmeklējošas darbības. Katrā ziņā, pieņemot, ka turpmāk šīm komisijām būs jāsniedz materiāli, piemēram, par dažādām jau notiekošām izmeklēšanām, rodas viens otrs jautājums. Pirmkārt, vai tādējādi netiks iespaidots izmeklēšanas darbs, ko jau veic policija, KNAB, prokuratūra un citas iestādes, kuru tiešajos pienākumos šādas darbības tiešām ietilpst.
Otrkārt, jāatceras, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijās ietilpst konkrētu partiju deputāti, kam primāri svarīgas ir savas partejiskās intereses, nevis reāla vēlme atšķetināt kādu valstij nozīmīgu jautājumu. Tātad kāda ir garantija, ka visnotaļ sensitīva informācija nenonāks pie partijas biedriem, kuri, iespējams, ir iesaistīti vienā vai otrā procesā?
Treškārt, vai situācijā, kad parlamentārās izmeklēšanas komisijām būs jāsniedz visa to pieprasītā informācija, nebūtu lietderīgi noteikt arī konkrētu rezultātu, kas deputātiem ir jāsasniedz, lai viņu darbošanās tajā neaprobežotos tikai ar sev interesējošu ziņu iegūšanu un skaļu paziņojumu bārstīšanu.
Nenoliedzami Saeimai, tās deputātiem ir tiesības prasīt darba rezultātus gan no prokuratūras un policijas, gan citām valsts iestādēm, taču tas nenozīmē, ka parlamentāriešiem būtu jāiesaistās šo iestāžu darbā un jātēlo izmeklētāji. Turklāt, būsim godīgi – vairums deputātu no izmeklēšanas darba nesaprot vispār neko, viņiem vienkārši nav ne šim procesam nepieciešamās izglītības, ne arī praktiskās pieredzes. Tāpēc reizēm der atcerēties, ka deputāta mandāts vēl nenozīmē neierobežotu varu, bet Šerloks Holmss, Džeimss Bonds un inspektors Caps ir tikai literāri tēli.