Lai gan ar nodokļu sistēmas reformām nevarēs izpatikt visiem, to īstenošanas pamata jēgai jāpaliek sākotnējai – lai virzītu tautsaimniecību, nevis raustītu
Nopietni mainot nodokļu politiku, jāgūst pārliecība, ka pirms griešanas (vai klāt likšanas) ir septiņas reizes nomērīts, lai neiebrauktu auzās, jo rūgta pieredze nupat jau ir izgaršota – jandāliņš ar sociālo nodokli pagājušā gada nogalē. Ar nodokļu maksātājiem saskaņota rīcība, un ne tikai fiskāli, bet arī pret valsts kopējo ekonomikas asinsriti atbildīgi lēmumi, veicot nodokļu reformas, apslāpētu līdzšinējo nodokļu politikas nervozumu, kura allaž izpelnās lamas par mūžīgu nekonsekvenci un turēšanu neziņā par to, kas nodokļu jautājumos sagaida rīt. Gūstot pārliecību par lēmumu pareizību, topošajai stratēģijai vajadzētu nodrošināt arī nodokļu politikas neaizskaramību vismaz dažus turpmākos gadus.
Valstiskas reformas reaģē līdzīgi kā cilvēka fiziskais ķermenis – ja ceļi sasisti, rokas par īsu, mugura līka vai zarnas sametušās, dzīvošana daudz prieka nesagādā. Tāpat arī nodokļu «orgāniem» jābūt labā darba kārtībā, lai tautsaimniecība negumtu uz vietas, bet kustētos uz priekšu. Izskan Latvijas Bankas, uzņēmēju organizāciju un valdības pārstāvju paustās nedaudz atšķirīgās versijas par topošo nodokļu stratēģiju, kurai zīmīgi jāfinišē aprīļa pirmajā dienā. Viena no iniciatīvām, kas varētu realizēties, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana cerībā, ka šis solis varētu kalpot kā indikators tautsaimniecības spējai konkurēt vismaz ar tuvākajiem kaimiņiem. Tajā pašā laikā ievērojamu ietekmi uz ar tautsaimniecību tiešāk un netiešāk saistītiem procesiem varētu atstāt izmaiņas nekustama īpašuma nodokļa aprēķināšanā. Vispirms tas pamatīgi traumēs iedzīvotāju «konkurētspēju», vērtējot kaut vai ikdienas iztikšanas kontekstā, taču vienlaikus varētu no nekustamo īpašumu iegādes atturēt uzņēmējus un ārvalstu investorus. Šajā jomā runāt par konkurētspēju Baltijā nevarēsim, jo attīstībai un investīcijām līdz ar nekustamā īpašuma nodokļu uzraudzēšanu būsim uzgriezuši muguru, acīmredzot, ar triviālu mērķi – brutāli pildīt attiecīgos publiskos budžetus. Tikmēr investori, iespējams, ar lielāku optimismu iepirksies kaimiņvalstīs, kur viņus nesagaida šāds slogs, kāds tiek kaldināts Latvijā. Ļoti iespējams, ka tiks atbalstīts rosinājums ieviest nodokli peļņai, kas nav reinvestēta atpakaļ uzņēmumā, vēl sagaida tādi izaicinājumi, kā pagaidām zem pūra turētais mazā biznesa regulējums, veselības nozares finansēšana, un kur nu bez sociālās spriedzes par sabiedrības novecošanos ar visām no tā izrietošajām sekām.
It kā jau jaunās (reāli vērtējot – nosacīti jaunās) nodokļu pieejas algoritms ir skaidrs – ņemam un skatāmies, ar ko līdz detaļām un vīlītēm varam būt labāki par Lietuvu un Igauniju. No otras puses – nodokļu politika ir valsts varas spogulis un droši vien kalpo par instrumentu tās dažkārt specifisko mērķu sasniegšanai. Vērtējot līdzšinējo, jādomā, ka kādā brīdī tautsaimniecības izaugsmes un iedzīvotāju labklājības mērķi ir atšķēlušies no tā, kas ticis bīdīts ar varas rokām.
