«Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.» Šie Raiņa vārdi nāk prātā, lasot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) vadītāja Valda Lokenbaha sūrošanos par regulatora nespēju kaut cik vērā ņemami ietekmēt elektroenerģijas, dabasgāzes un siltuma tarifus, kuri ļoti ietekmē ikviena Latvijas patērētāja pirktspēju un dzīves līmeni.
Pašas SPRK mājaslapā atrodama pāris teikumos formulēta regulatora misija. «Veicināt pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, sabalansēt lietotāju un ražotāju intereses, kā arī, kur iespējams, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību un konkurenci regulējamās nozarēs.» Ļoti iespējams, ka SPRK vadītājam Lokenbaham un viņa kolēģiem šķiet, ka viņi šo misiju pilda pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr no vienkāršo patērētāju – kā rūpniecisko, tā arī privātpersonu – skatupunkta raugoties, ar lietotāju un ražotāju jeb regulējamo nozaru interešu sabalansēšanu un patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanu regulatoram nesokas. Iespaids ir tāds, ka regulators ir kļuvis par iestādi, kura bez lielām ierunām akceptē ikvienu tarifu palielinājumu vai tarifu kāpumu potenciāli veicinošu regulējamo nozaru iniciatīvu, kuru regulējamie liek tam priekšā. Šo iespaidu vēl tikai pastiprina esošais SPRK finansēšanas modelis – kā zināms, par to maksā regulējamie uzņēmumi. Tādēļ tarifu kāpums, kas ļauj regulējamiem uzņēmumiem palielināt apgrozījumu, nozīmē arī lielākus atskaitījumus regulatora uzturēšanai. To, ka šāds viedoklis pastāv, labi zina arī SPRK strādājošie – ne velti pērnā gada nogalē institūcijas mājaslapā ievietota vēsts, ka organizācija Delna savā pētījumā atzinusi, ka regulatora budžeta veidošanās principi nerada interešu konfliktu institūcijas darbībā.
Ar veselo saprātu apveltīti patērētāji, protams, lieliski saprot, ka regulatoram nav pa spēkam ietekmēt naftas un dabasgāzes cenas pasaules tirgos. Neviens arī nedomā, ka Lokenbahs un viņa padotie varētu izdot rīkojumu, ar kuru aizliegtu vidējai gaisa temperatūrai nokristies zem, piemēram, 8 grādu atzīmes Celsija skalā.
Taču atklāts paliek jautājums, vai SPRK dara visu iespējamo, lai savu iespēju robežās pievilktu grožus regulējamo komersantu vēlmei maksimizēt savu peļņu vai uzrādīt nepamatoti augstas izmaksas. Tā, piemēram, regulatora uzraugāmā a/s Sadales tīkls tagad ir izsludinājusi jaunu iepirkumu konkursu elektropārvades trašu tīrīšanai, taču sabiedrībai vēl svaigā atmiņā ir fakts, ka šī paša Sadales tīkla iepriekš izsludinātajā konkursā piedāvātā cena par bīstamo koku izciršanu nez kādēļ krietni vien pārsniedza vidējo cenu tirgū. Šķiet, patērētājiem, kuru interešu aizsardzību it kā ir apņēmies nodrošināt regulators, būtu tiesības sagaidīt, ka, nākot gaismā šādiem faktiem, SPRK uzņemsies iniciatīvu un nopietni izvērtēs, vai arī citu regulējamo uzņēmumu izmaksas, kas atspoguļojas tarifos, nav nesamērīgi uzpūstas un patiešām ir ekonomiski pamatotas. Lokenbaha mudinājums taupīt elektroenerģiju un siltināt daudzdzīvokļu namus, protams, ir apsveicams. Taču no SPRK patērētāji gaida kaut ko pavisam citu.
