Pēc krīzes strauji pieaugušo nebanku kreditēšanas biznesu Latvijas valsts iestādes pašlaik vēlas iegrožot, uzliekot griestus procentu likmēm; citur Eiropā iet atšķirīgu ceļu .
Saeimā pašlaik ir atvērti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuros iecerēts noteikt, ka patērētāju kreditēšanas līgumu izmaksas, izteiktas gada procentu likmē, nedrīkstēs pārsniegt 100%. Šaubas ir izteiktas gan par to, cik saprātīgi ir gada procentu likmes attiecināt uz īstermiņa aizdevumiem, gan par to, vai no šādiem ierobežojumiem maz būs kāds reāls labums. Vienlaikus ātrie kredīti nav unikāla Latvijas parādība – ar to radītajām sekām saskaras arī citur. Piemēram, Lielbritānija dažādu «griestu» ieviešanas vietā ir izvēlējusies radikāli reformēt tirgus uzraudzību. No aprīļa Godīgas tirdzniecības birojs (britu analogs Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centram) Lielbritānijā tiks aiz-stāts ar daudz lielāku varu apveltīto Finanšu uzvedības uzraudzības iestādi. Par ātrajiem kredītiem un Lielbritānijas izvēlēto ceļu intervijā Dienas Biznesam stāsta patērētāju kreditēšanas eksperts ar gandrīz 30 gadu darba pieredzi Godīgas tirdzniecības birojā Rejs Vatsons.
Latvijā pēdējo gadu laikā strauju izaugsmi piedzīvojis ātro kredītu sektors, bet vienlaikus ir auguši arī sabiedrības aizspriedumi pret to. Kāda ir situācija Lielbritānijā?
Arī Lielbritānijā pēdējo gadu laikā šis sektors ir pie- dzīvojis būtisku izaugsmi, tostarp dramatiski augusi aiz- ņemšanās internetā. Līdz ar lielāku spēlētāju iesaistīšanos šajā biznesā tas ir kļuvis arī daudz pamanāmāks, jo daudz naudas tiek ieguldīts mārketingā, reklāmās. Lielbritānijas tirgū ienāk arī ASV ātro kredītu kompānijas. Tādējādi pēdējo divu gadu laikā šajā sektorā ir redzams būtiks pieaugums.
Vienlaikus man jāteic, ka šo produktu nevar vērtēt kā sabiedrībā populāru. Tie, kuri šos kredītus lieto, tos ir atzinuši par sev ērtiem. Vienlaikus ir politiķi, ekonomikas apskatnieki, baznīcas un sabiedrības grupas, kas ļoti aktīvi iestājas pret ātrajiem kredītiem.
Kā jūs skaidrojat šo straujo izaugsmi? Kas ir tās iemesls?
Te ir jāatceras par starptautisko finanšu krīzi, kas tālāk izraisīja krīzi kreditēšanā. Daudzām bankām samazināja kredītreitingus. Prasības kredītu izsniegšanā tagad ir daudz striktākas. Bankas, kredītkaršu kompānijas būtiski ir mainījušas nosacījumus. Lielbritānijā ļoti daudziem cilvēkiem pat atņēma iepriekš izsniegtās kredītkartes. Tajā pašā laikā krīze izraisīja arī bezdarba pieaugumu, ienākumu kritumu. Cilvēki, kas iepriekš tika uzskatīti par labiem kredītņēmējiem, pēkšņi nonāca tā saucamajā sub-prime līmenī.
Tas viss radīja diezgan lielu pieprasījumu pēc naudas un brīvu nišu, kurā ienākt ātro kredītu sniedzējiem un piedāvāt īstermiņa aizdevumus, tik daudz nevērtējot cilvēku ilgtermiņa kredītvēsturi. Tas ir galvenais iemesls, ar ko skaidrot šo straujo izaugsmi.
Tātad tas ir sava veida pēckrīzes bizness. Vai tas nozīmē arī to, ka, situācijai normalizējoties un bankām atkal mainot savu politiku, ātrie kredīti nākotnē savu tirgus nišu zaudēs?
Pilnīgi iespējams. Vienlaikus pašlaik šim biznesam ir visai stabila klientu bāze. Turklāt, ja jūs esat disciplinēts kredītņēmējs un šo aizdevumu tiešām izmantojat tā, kā tas ir domāts, proti, īstermiņā, tad tas nebūt nav īpaši dārgs aizņemšanās veids. Gada procentu likmju aprēķins, ko dažkārt uz šiem aizņēmumiem mēģina attiecināt kā cenas indikatoru, mēdz būt maldinošs. Piemēram, ja jūs uz mēnesi aizņematies 100 mārciņas un atdodat 120 mārciņas, tad mēneša griezumā tas nebūt nav slikts darījums.
Ja patērētājs ir disciplinēts un ir pārliecināts, ka viņš termiņa beigās šo naudu spēs atdot, tad šādiem produktiem tirgū ir sava vieta. Tas ir galvenais – lai patērētāji šos aizdevumus atdotu laikus. Uz to norāda arī regulators – ātrajiem kredītiem ir jābūt atdodamiem un bez papildu apgrūtinājumiem.
Personīgi es ļoti labprāt re dzētu, ka šajā sektorā ieiet arī bankas. Tas palielinātu konkurenci, patērētāju iespējas izvēlēties un samazinātu arī cenas.
Vienlaikus Latvijā iezīmējas problēma, ka cilvēki no šiem kredītiem netiek ārā – tiek ņemts otrs kredīts, lai segtu pirmo, trešais, lai segtu otro, un tā tālāk. Vai regulācija kaut kā šo problēmu spēj risināt?
Lielbritānijā ir noteikumi, kas attiecas uz bezatbildīgu aiz- ņemšanās praksi un nosaka, ko aizdevēji šādos gadījumos drīkst darīt. Jūsu pieminētais gadījums, kad parāds laika gaitā tiek palielināts, tiktu uzskatīts par praksi, kuras piekopšana nav savietojama ar kreditēšanas licences saglabāšanu. Līdz ar to varētu sagaidīt pret šādu kreditētāju vērstas darbības. Lielbritānijā 2012. gadā tika būtiski pārskatīti nosacījumi, un tas beidzās ar to, ka definēja vairākus rīcības veidus, kam ir jāpievēršs pa-stiprināta uzmanība vai kuru piekopšana ātro kredītu izsniedzējiem var beigties ar licences atņemšanu. Jūsu pieminētais piemērs ir starp šiem gadījumiem.
Viens no ierosinājumiem, kas izskan Latvijā, ir kredītlikmju ierobežošana. Jūs, balstoties uz iepriekš veiktiem pētījumiem, esat teicis, ka kredītlikmju ierobežošana patērētāju aizsardzībā neko nedod. Kāds mehānisms tad, jūsuprāt, strādā?
Likmju ierobežošana patiesi nedod gaidīto efektu. Sākot kaut vai ar to, ja tiek ieviesti likmju ierobežojumi, tad aizdevēji ļoti viegli var atrast apkārtceļus, kurus pašlaik vienkārši neizmanto. Pašlaik aizdevēji īpaši nespiež cilvēkus atdot naudu laikus – ja tas nav iespējams, kredītiem drīzāk tiek pagarināti termiņi. Savukārt, ja būs likmju ierobežojums, mēs redzēsim arī daudz skarbāku atteiksmi, vairāk piedziņas lietu un komisijas maksas par citiem pakalpojumiem.
Kas darbojas? Lielbritānijā regulators jau to cenšas darīt – proti, pēc būtības veicināt konkurences pieaugumu šajā tirgū, kas loģiski uz leju spiež arī cenu. Nedomāju, ka, ieviešot procenltikmju ierobežojumus, kādam izdotos vielaikus palielināt arī konkurenci.
Es nezinu, kāda ir situācija Latvijā, bet, piemēram, Lielbritānijā nākotnē, visticamāk, aizdevēji virzīsies uz arvien garākiem kredītu termiņiem – gads, pusotrs gads, lai varētu atpelnīt savus ieguldījumus. Atpelnīt naudu no aizdevuma uz vienu mēnesi ir ļoti grūti – tad likmei tiešām ir jābūt augstai, lai segtu visas fiksētās izmaksas.
Savukārt, jo kredīta termiņš ir ilgāks, jo šīs izmaksas laika gaitā izlīdzinās un likmes var būt zemākas. Mēs jau pašlaik redzam ātro kredītu izsniedzējus, kas pāriet tikai uz ilgāka termiņa aizdevumiem. Domāju, ka īstermiņa aizdevumu skaits jau drīz vien tirgū būtiski samazināsies.
Tomēr tad ātro kredītu snie-dzēji jau ne ar ko daudz neatšķirsies no bankām.
Atšķirība saglabāsies klientu bāzē. Domāju, ka šīs kompānijas turpinās strādāt ar to klientu grupu, kuru bankas uzskata par riskantiem aizņēmējiem. Savulaik bankas jums burtiski meta pakaļ kredītus, bet tagad saņemt aizdevumu bankā nav viegli, jo tās ir apdedzinājušās. Tādēļ ātro kredītu uzņēmumiem ir sava tirgus niša.
Lielbritānijā regulators pār- iet uz arvien stingrākām prasībām attiecībā uz ātro kredītu sniedzējiem. Kāds tam ir iemesls?
Regulācijas sistēmā bija būtiski trūkumi, kas noveda līdz finanšu krīzei, līdz kreditēšanas krīzei. Valdība uzskata, ka iepriekšējā regulēšanas sistēma nav bijusi pietiekami spēcīga. Tādēļ tiek veidota jauna struktūra, kurai būs daudz lielāks spēks.
Krīze arī parādīja, ka patērētāju kreditēšanas uzraudzības nodalīšana no citu kredītu uzraudzīšanas nav bijusi īpaši prātīga. Tādēļ tagad tas viss tiek apvienots.
Svarīgi arī ne tikai aizsargāt patērētājus, bet arī veicināt konkurenci tirgū. Iepriekš Godīgas tirdzniecības biroja (Office of Fair Trading) funkcijās konkurences veicināšana nebija iekļauta vispār. Finanšu uzvedības uzrauga (Financial Conduct Authority) uzdevumos ir iekļauts mērķis veicināt konkurenci. Tā ir atbilde uz piedzīvoto krīzi.
Ko jūs varētu ieteikt Latvijai? Kā tai mainīt uzraudzību?
Princips, kas patērētāju aizsardzībā tiek uzskatīts par pamatu Lielbritānijā, ir riska izvērtējums. Proti, kas ir galvenie riski, ar ko saskarsies patērētāji, ja kaut kas noies greizi? Kuras kredītņēmēju grupas ir visneaizsargātākās? Ja šis riska līmenis aug, palielinās arī regulatora uzmanība attiecībā uz konkrētiem kredītu vai biznesa veidiem utt.
Es domāju, ka tā ir pareiza pieeja. Ja risks ir augsts, tad ir jābūt ļoti augstai regulatora uzmanības pakāpei. Uzņēmēji ir jāuzrauga ļoti cieši, un jābūt pārliecībai, ka tie strādā pienācīgi. Ja parādās pierādījumi, ka patērētāju tiesības tiek aizskartas, tad rīcībai ir jāseko ļoti ātri. Problēmas ir jāatrasina, pirms tās paspēj attīstīties. Līdz ar to ir arī liels spiediens uz komersantiem, lai to «stāsts» tirgus uzraugam patiktu. Vismaz reizi pusgadā ir jāsniedz arī ļoti detalizēta informācija. Faktiski komersanti ir kā zem mikroskopa.
Nākamajā mēnesī Lielbritānijā tiks publiskoti noteikumi, kas ļoti precīzi definēs, kas uzņēmējiem būs jādara. Piemēram, kompāniju vadībai būs personiska atbildība par veiktajām darbībām.
Tas nozīmē, ka valdes priekšsēdētājam būs jāatbild arī kā indivīdam – līdz pat kriminālatbildībai. Jaunie nosacījumi būs daudz stingrāki. Būsim atklāti – Godīgas tirdzniecības biroja varu tirgū citādi kā par mazītiņu nenosauksi.
Tagad izmaiņas ir līdzvērtīgas tam, it kā pistoli aizstātu ar bumbvedēju. Jaunā regulatora vara un resursi būs demit reizes lielāki. Domāju, ka šī spēcīgā regulācija arī ir pareizais ceļš.