Ja var ticēt reklāmas klipiem, tad gandrīz katru vakaru televīzijas vakaros var ieraudzīt Matīsu Ansviesuli, kurš stāsta, cik forši aizņemties «ātros kredītus». Tas pats cilvēks, kurš ļoti apvainojies uz mani par rakstu «Latvijas avīzē» ar nosaukumu «Valsts pienākums ir aizsargāt vājāko», ka uzrakstījis atbildes rakstu «Visus besī ātrie kredīti». No tā uzzināju, ka esmu dezinformators. Tikai nevarēju saprast, par ko cilvēks tā uzvilcies - vai viņam kādu meiteni aizvīlis, vai kā citādi nepatīku vai arī vienkārši patiesība kož acīs.
Sāksim ar pārmetumiem, ka valsts lielākā problēma ir «ātrie kredīti», kas padarīts par kādas partijas vēlēšanu kampaņas faktiski centrālo elementu. Nezinu, kur autors radis šādu domu, vismaz manā rakstā nekas tāds nav minēts. Bez tam manā skatījumā vislielākā problēma valstī ir ceļu stāvoklis, jo pat valsts amatpersonas atzīst, ka gandrīz puse valsts ceļu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī.
Par eksportspējīgas un nodokļus maksājošas nozares iznīdēšanu. Lai Matīss Ansviesulis pats parēķina, cik daudz PVN nesamaksā «ātro kredītu» atkarībā nonākušie aizņēmēji, cik lieli ieņēmumi iet garām maizes ražotājiem, piena pārstādes komersantiem vai gaļas izstrādājumu ražotājiem; arī šie uzņēmumi maksā nodokļus.
Vai lielākā cepšanās par nekorektu piemēru? Minētais piemērs ņemts no SIA «Creamfinance» interneta mājas lapas, un kalpo tikai kā ilustratīvs piemērs. Mana raksta mērķis nebija veikt kādas komercsabiedrības piedāvāto «ātro kredītu» produktu salīdzināšanu; tam pat nav vērts laiku tērēt. Tikpat labi piemēri varēja būt no jebkuras līdzīgas komercsabiedrības. Matīsam Ansviesulim gan ieteiktu painteresēties, kas ir pārtēriņa kredīts…
Kā var aizdomāties salīdzināt IKP Nīderlandē un Latvijā? Savā rakstā es minēju Nīderlandi kā piemēru saistībā ar patērētāju finanšu pratību, rosinot arī Latvijas skolās vairāk pievērst uzmanību šīm prasmēm. Bez tam atšķirība dzīves līmenī un IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju nedod nevienam tiesības veikt sociāli bezatbildīgu kreditēšanu Eiropas Savienības un eirozonas dalībvalstī.
Jaunajam cilvēkam iesaku padomāt arī filozofiskā aspektā. Ja SIA «Lido» saražo pārtikas produktus, es domāju, ka Gunārs Ķirsons lieto tos gan pats, gan iesaka savai ģimenei un tuvākajiem draugiem. Ja AS «Grindeks» saražo medikamentus, tad Kirovs Lipmans vajadzības gadījumā iesaka tos lietot saviem tuvajiem cilvēkiem. Ja SIA «Avoti SWF» saražo mēbeles, tad domāju, ka Uldis Misiņš ar pilnu atbildību par to kvalitāti ieteiks tās draugiem un paziņām. Vai Matīss Ansviesulis lieto pats savus reklamētos finanšu produktus? Vai iesaka saviem tuvajiem cilvēkiem? Un ko rakstīs par to Latvijas tautsaimniecības vēstures grāmatas?
Pateikšu godīgi – pārfrāzējot Matīsu Ansviesuli, arī varu teikt: mani besī ātrie kredīti: nekad tos neesmu ņēmis, neņemšu un nevienam neiesaku ņemt. Pat vissliktākajā finanšu situācijā var rast kādu labāku alternatīvu. Bet, redzot Matīsa Ansviesuļa klipus TV ekrānā, tiešām atbalstu domu: arī ātro kredītu reklāmas masu medijos ir jāierobežo.