Maksātnespējas gadījumu skaits Latvijā pagājušajā gadā ir bijis pietiekami liels, un paredzams, ka šogad šis process tikai turpināsies, savus apgriezienus nesamazinot. Principā jau jāatzīst, ka šāda veida statistikas dati pēdējo gadu laikā nav nekas jauns, tomēr šajā kontekstā rodas vismaz pāris būtisku jautājumu.
Vispirms jau nav skaidrs, kā šie nepielūdzamie dati «iet kopā» ar daudzajiem gadu mijā veiktajiem sabiedriskās domas pētījumiem, kuru rezultāti liecina, ka apmēram puse valsts iedzīvotāju uzskata – šis gads labklājības jomā būs labāks par aizgājušo. Protams, nevar izslēgt, ka viedoklis par šo tēmu cilvēkiem prasīts tūlīt pēc Jaunā gada sagaidīšanas, kad šampanieša ietekmē dzīve mēdz rādīties košākās krāsās. Tāpat nevar nepieļaut iespēju, ka aptauju veicēji ir «ganījušies» ministriju tuvumā, kuru klerki jau visu pagājušo gadu dzīvoja pārliecībā, ka visas problēmas ir atrisinātas un atkal var ķerties klāt naudas tērēšanai tā dēvēto trekno gadu līmenī. Nav skaidra arī maksātnespējas gadījumu skaita pieauguma korelācija ar leģendu par Latvijas veiksmes stāstu. Iespējams, visprecīzāk situāciju izdevies raksturot amerikāņu izdevumam New York Times, norādot, ka viena no būtiskākajām Latvijas priekšrocībām ir pieradums pie grūtībām. Citu izskaidrojumu grūti atrast, ņemot vērā kaut vai to, ka jau tuvākajā laikā Latvijā strādājošās komercbankas gatavojas sniegt tiesā ap 70 tūkstošiem prasību pret dažādiem kredītņēmējiem, kas nespēj kārtot savas saistības. Tātad, sasummējot dažādus datus, reālus skaitļus ar paziņojumiem, prognozēm un socioloģiskajiem datiem, iznāk, ka Latvija ir valsts, kas ir pārvarējusi krīzi, kļūstot par piemēru teju visai pārējai Eiropai, bezdarba dati rūk, un vienīgā problēma ir tā, ka joprojām palielinās maksātnespējas gadījumi un piespiedu parādu piedziņas... Šāda tā dēvētā loģika atgādina pastāstu par skolēnu, kurš uz skolotāja jautājumu, cik ir divi plus divi, atbild ar pretjautājumu – cik jums vajag?
Tajā pašā laikā nav brīnums, ka gaidīto atsaucību nav guvis pērn realizētais tā dēvētais nodokļu amnestijas pasākums, piedāvājot nodokļu parādniekiem samaksāt parāda pamatsummu plus 10% no uzrēķinātās soda naudas. Proti, piedāvātā pretimnākšana bija 90% no soda naudas, kas, taisnību sakot, ir pat ļoti labs piedāvājums. Tomēr realitāte ir tāda, ka lielai daļai savulaik nodokļu parādus uzkrājušo uzņēmumu naudas nav arī pamatsummas atmaksai. Tādējādi, lai cik izdevīgs arī būtu piedāvājums, pietiekami lielai daļai uzņēmumu tas diemžēl ir gājis secen. Un arī tas ir rādītājs, kas liecina par ekonomisko situāciju valstī. Latvija (par laimi) nav Grieķija, un pie mums cilvēki, saskaroties ar pašām mazākajām grūtībām, nepulcējas baros, lai pabļaustītos pilsētu centrālajos laukumos. Taču tas vien nebūt nenozīmē, ka visas problēmas pie mums ir beigušās un mums ir garantēts ceļš uz saulaino tāli. Valdība ir paziņojusi, ka cīnīsies pret nabadzību – tas ir apsveicami, bet to neizdosies izdarīt, bārstot skaistus paziņojumus brīdī, kad reālie skaitļi liecina par pretējo.
