Pirms vairākām dienām premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) pauda bažas, ka ministriju ierosinājumi šā gada valsts budžeta korekcijām atgādinot tā dēvētos treknos gadus. Varētu šķist, ka problēma principā novērsta – valdības vadītājs ir identificējis potenciālo līdzekļu izšķērdēšanu, paziņojis par to publiski un dara visu iespējamo, lai nekas tāds nenotiktu.
Tajā pašā laikā, kā izrādās, joprojām atmests nav plāns par vēl vienas ēkas piešķiršanu mūsu valsts 100 gudrajām galvām jeb Saeimai.
Laikā, kad beidzot tiks pabeigts dzelzbetona kalns, ko sauc par Gaismas pili, Nacionālās bibliotēkas dārgumi no visām pašreizējām ēkām tiks pārvietoti uz turieni, un tādējādi atbrīvosies arī skaista, taču visai nolaista ēka Jēkaba ielā – tieši līdzās Saeimas frakciju mājām. Šķistu loģiski, ja šo namu tiktu mēģināts, piemēram, pārdot par tirgus cenām, lai šo īpašumu attīsta privātais investors. Taču, kā jau minēts, to paredzēts nodot Saeimas vajadzībām, lai deputātiem būtu telpas, kur rīkot prezentācijas, tikties ar vēlētājiem, nevalstiskajām organizācijām, uzņemt ārvalstu viesus un tamlīdzīgām izdarībām. Turklāt viens no argumentiem šādai paplašināšanās nepieciešamībai ir vienkārši unikāla – galvenās Saeimas ēkas zāles paredzētas reprezentatīviem mērķiem, taču ar katru pasākumu tās savu statusu zaudējot. Vienkārši sakot, sanāk, ka deputāts X ir smalkāks un glauno zāli mazāk nolietojošs nekā nevalstiskās organizācijas Y pārstāvis. Interesanti būtu zināt, ko par to domā cilvēktiesību aizstāvji.
Un šeit jāatgriežas pie Dombrovska izteikumu par trekno gadu izšķērdības atgriešanās bažām. Laikā, kad sākās valsts budžeta konsolidācijas process, gan dažādas iestādes, gan arī uzņēmumi mainīja atrašanās vietas, rezultātā izmantojot mazāku telpu un ēku skaitu. Turklāt šis process liecināja nevis par gatavību strādāt šaurībā, bet gan racionālāku resursu izmantošanu. Acīmredzot politiķi, kuri krīzes iespaidu izjuta vismazāk, ir nolēmuši, ka nu var dzīvot vēl šikāk nekā pirms konsolidācijas gadiem, un tāpēc varētu izplesties Rīgā visas Jēkaba ielas garumā. Nāksies gan šos ēku pārņemšanas plānotājus apbēdināt – uz šīs ielas cita starpā atrodas arī Jēkaba katedrāle, un diez vai tur izdosies iekārtot prezentācijas telpas, nemainot valsts iekārtu kopumā. Nav arī dzirdēts, ka pārskatāmā nākotnē būtu paredzēts palielināt Saeimas deputātu skaitu valstī, kas nozīmētu, ka viņu darba nodrošināšanai vajadzētu arī papildu telpas. Tieši pretēji – pastāv uzskats, ka sakarā ar iedzīvotāju skaita strauju samazināšanos Latvijā arī tā dēvēto tautas kalpu skaits būtu jāsamazina. Tas jau nozīmētu, ka Saeimai nevis jānodod viena jauna ēka, bet gan jāņem nost kāda no esošajām.
Citiem vārdiem sakot, budžeta plānotājiem gan šogad, gan arī visus nākamos gadus ir jāpauž skaidra nostāja, ka deputātu privilēģijās neietilpst tādu telpu un mēbeļu lietošana, kas «mirstīgajiem» ir teju aizliegtais auglis. Un divu miljonu iedzīvotāju valsts deputātu darba nodrošināšanai nav nepieciešams vesels ēku kvartāls.