Ledus sakustējies! Citiem vārdiem sakot, beidzot sāk realizēties kāds no daudzajiem izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa paziņojumiem, solot teju vai revolūciju izglītošanas sistēmā.
Runa ir par valdības atbalstu jauniem augstskolu akreditācijas nosacījumiem, kas dos iespēju perspektīvā ar lielāku atbildību izlemt, kurām studijām ļaut pastāvēt, bet kuru apgūšana nekādā gadījumā nav saucama par augstākās izglītības iegūšanu. Jāatzīst, ka līdz šim dažādu programmu akreditācija ir notikusi pārāk vienkāršoti, un nereti ir bijuši tādi precedenti, ka par augstākās izglītības kvalitāti kopumā Latvijā var rasties nopietnas bažas.
Piemēram, vienā no augstskolām, kur studentiem tiek piedāvāta iespēja iegūt jurista diplomu, mācību priekšmetos ieskaiti par 40% veido lekciju apmeklējums attiecīgajā jomā. Vismaz dīvaini ir ne tikai tas, ka pietiek ar tik zema līmeņa procentu, bet arī fakts, ka studenta praktiskajām zināšanām attiecīgajā jomā ir salīdzinoši maza nozīme. Ne mazāk kurioza ir situācija, kad vienas augstskolas pasniedzējs iesaka studentam pāriet uz identiska nosaukuma studiju programmu citā augstākajā mācību iestādē, jo tur viņam dabūt ieskaiti būšot ievērojami vieglāk. Turklāt paradoksālākais ir tas, ka abos minētajos piemēros runa ir par valsts budžeta finansētām augstskolām un studiju programmām. Tādējādi jāpiekrīt Ķīlim, ka šī augstskolu akreditācijas sistēma ir jāmaina, turklāt uzticot to veikt neitrāliem, neatkarīgiem ekspertiem, atzīstot Latvijā vienmēr pastāvējušo problēmu - mums ir ļoti izteikta draugu būšana starp dažādās organizācijās strādājošajiem.
Tomēr, to visu redzot, nenovēršami paliek labi iesākta projekta nepabeigtības izjūta. Respektīvi, lai Ķīļa nupat uzsāktā reforma tiešām varētu efektīvi realizēties un ilgtermiņā funkcionēt, ir jābūt tās noslēdzošajam elementam, par kuru vismaz pagaidām nekas gan nav dzirdams, - kontrolei par katrā konkrētajā mācību gadā veiktā mācību procesa kvalitāti. Svarīgi ir ne tikai tas, cik stingri tiek veikta akreditācija, bet arī tas, cik kvalitatīvi mācību process tiek realizēts. Tātad runa ir par sistemātisku un neatkarīgu Latvijas augstskolās studējošo eksamināciju.
Un vēl... Mulsinoša ir Ķīļa paustā iecere būtiski palielināt Eiropas Savienības svešvalodu izmantojumu Latvijas augstskolu programmās. Pirmkārt, svarīgi ir nevis tas, kādā valodā auditorijas priekšā stāvošais pasniedzējs runā, bet gan tas, cik augsts līmenis ir viņa veiktajam darbam. Ar to vien, ka konkrētais pasniedzējs tikko kā ir nokāpis no lidmašīnas trapa, diez ko nepietiek. Otrkārt, būtu tomēr jāatgādina, ka Latvijā joprojām ir tikai viena valsts valoda - latviešu. Un tas nozīmē, ka primāri Latvijas augstskolās studējošajiem ir jāspēj mācīties latviešu, nevis vācu, franču vai angļu valodā. Tie, kas vēlas izglītību gūt kādā citā ES valsts valodā, jau šobrīd faktiski bez jebkādām problēmām ir devušies mācīties uz Lielbritāniju, Dāniju, Zviedriju un citām valstīm.