Pēdējo dienu šūmēšanās ap nodokļu parādiem vai pārmaksu, kas ir tiešas sekas nodokļu reformai, liek uzdot jautājumu – vai tas (lasi: nodokļu reforma) bija tā vērts? Atbilde ir: nē.
Par to liek domāt arī Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Jāņa Platā teiktais, ka reforma ir dārga, tās dēļ trūkst naudas šā gada budžetā, un cerēto mērķi – nevienlīdzības mazināšanu – tā sasniedz minimāli jeb, citiem vārdiem sakot, nesasniedz. Uz to, ka reforma nenāk par labu sabiedrības nabadzīgākajai daļai, norādījusi arī Eiropas Komisija.
Arī Tiesībsarga biroja pasūtītajā pētījumā, kuru veikuši Latvijas Universitātes ( LU) mācībspēki, norādīts, ka reforma nav nākusi par labu ģimenēm ar apgādājamiem un nelieliem ienākumiem. Viens no nodokļu reformas stūrakmeņiem ir Iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) reforma, kas paredz dažādus atvieglojumus. Taču, kā secina LU pētnieki, «2018.gadā virkne nodokļu maksātāju pat pie esošiem attaisnotiem izdevumiem tos piemērot nevar, t.i., to ienākumu summa nav pietiekama, lai attaisnotie izdevumi varētu tikt piemēroti. Spriežot no vienlīdzības un sociālā taisnīguma principu skatījuma, nešķiet pieņemama situācija, kad ieguvumi no IIN reformas vairāk izpaužas nodarbinātajiem bez apgādājamajiem vai personām ar ienākumu līmeni, kas būtiski pārsniedz vidējo algu valstī.» Ja ir skaidrs, ka IIN atvieglojumi, tostarp attaisnotie izdevumi, nav pieejami mazo algu saņēmējiem ar apgādājamajiem, tad kāpēc tie vispār bija jāievieš? Kāds mērķis ar to tiek sasniegts? Nevienlīdzība noteikti netiek mazināta. Turklāt tas izmaksā ļoti dārgi, radot pamatotu jautājumu, vai šos līdzekļus nevarēja izmantot sociāli taisnīgāk un solidārāk?
Vēl vienu absurdu reformas apsektu iezīmē Latvijas Bankas ekonomists Kārlis Vilerts: «Diez vai situāciju, kad turīgākais zaudē 22 eiro, bet minimālās algas saņēmējs iegūst tikai 2 eiro, varam saukt par optimālu no ekonomiskās izaugsmes viedokļa. Turklāt šādā progresīvās likmes scenārijā iztrūkst viena no svarīgākajiem nevienlīdzības mazināšanās elementiem – pārdales no turīgākajiem uz trūcīgajiem. Gluži kā Robins Huds, kurš bez bagātību atdošanas nabagajiem būtu tikai lielceļa laupītājs.» Bet par diferencēto neapliekamo minimumu, kas, bijušās finanšu ministres ieskatā, mazinās nevienlīdzību, pētījumā teikts: «Sistēmu, kad valsts sniedz nodokļu atbalstu neapliekamā minimuma veidā, atgriežot IIN pārmaksu tikai nākamā taksācijas gada vidū, ir pamats atzīt par netaisnīgu, jo IIN maksātāji pēc būtības tādā veidā kreditē valsti, kura savukārt attiecīgo naudas aizturējumu neatlīdzina. Šāda situācija ir uzskatāma par nodokļu neitralitātes principa pārkāpumu, plašākā nozīme taisnīguma principam.»
Rezumējot – nodokļu reforma ir izmaksājusi ļoti dārgi, krietni patukšojusi šā gada budžetu, nevienlīdzību nav mazinājusi, radījusi lielu administratīvo slogu. Bravo bijušajai ministrei!
