Kur ir, tur rodas — noskatījušies uz kolēģes Baibas Rozentāles (TP) plosīšanos veselības lauciņā, atskārsmi par savām nozarēm nepieciešamajiem līdzekļiem ieguvuši arī citi ministri. Pēc papildu 15 miljoniem izglītībai un zinātnei nākamā gada budžetā izslāpusi ir izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS), savukārt kultūras ministrs Ints Dālderis (TP) uzstās uz 8 miljonu latu piešķiršanu pašvaldību mākslas un mūzikas skolu saglabāšanai.
Saprotams, ka pati par sevi šāda gatavība cīnīties par finansējumu ir apsveicama, jo nereti Latvijas ministriem ir ticis pārmests gribasspēka, prasmes vai vēlmes trūkums iestāties par savas aizbilstamās nozares vajadzībām. Taču šoreiz bažas rada veids, kā tas tiek darīts — proti, burtiski izvirzot ultimātu valdības vadītājam Valdim Dombrovskim (JL), turklāt situācijā, kad ir labi zināms: naudas nav. Tiesa, ne T. Koķei, ne I. Dālderim nav pie rokas tik dramatisku frāžu kā nozares sabrukums mēneša laikā un mirstoši pacienti, taču doma ir skaidra: ja naudu nedosiet vai iedosiet mazāk, nekā prasīts, skolotāji cietīs badu, bērni būs dumji, un, galu galā, pie vēl kādas Elīnas Garančas vai Andra Nelsona Latvijai vairs netikt nemūžam.
Šo tendenci vērojot, atliek tikai jautāt — nez, vai pamodīsies arī pārējie? Jo nekas jau netraucē, piem., arī satiksmes ministram paziņot, ka airBaltic vairs nelidos, ja steigšus netiks piešķirti vajadzīgie miljoni lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšanai, un lidosta tiks slēgta, ja neatradīsies vēl nez cik, teiksim, skrejceļu uzturēšanai. Bez nosauktajiem mums ir vēl desmit ministri — kas notiks, ja arī tie pieprasīs gabalu no finanšu pīrāga, sak, ja jau Rozentālei trūka, tad man ar’ kaut ko vajadzētu?
Tajā pašā laikā vēl aizvien medijos varam lasīt ziņas par to, ka «ministrija īrei tērē simtiem tūkstošu latu» un «amatpersonas joprojām pelna tūkstošus» vai ka «paralēli izveidotajām sistēmām tiek bīdīti vairāku miljonu latu projekti». Tādējādi jau kuro reizi apstiprinās, ka ar rēķināšanas un ekonomēšanas prasmi viņiem tur, ministrijās, tā pašvaki — kaut kas ir griezts, kaut kas ir mazināts, taču bez nopietna pamatojuma un atbilstīgām reformām. Un tad nu tā sanāk: daudzajiem priekšniekiem un baltajām apkaklītēm, jaunām sistēmām un šā brīža tirgus situācijai neatbilstošām nomas maksām kaut kādi līdzekļi atrodas, bet reāli nepieciešamajiem pakalpojumiem — izglītības un veselības aprūpes sistēmas uzturēšanai — čiks vien paliek.
Tāpēc mūsu amatpersonas varētu pamācīties, teiksim, no Slovākijas, kas, kā ziņo ārvalstu mediji, budžeta caurumu apņēmusies lāpīt uz valdības, nevis iedzīvotāju rēķina un sola izveidot krīzes scenārija pārvaldi, tostarp apvienojot vai likvidējot ministrijas. Treknajos gados izveidotās neskaitāmās institūcijas ir jāpārskata un jāatceras, ka nevajag mums visu, ko kāds kaut kur kādā turīgākā vai attīstītākā valstī ir izveidojis. Latvija ir maza un ne tikai salīdzinoši trūcīga, bet nu jau arī parādos ieslīgusi valsts. Arī mums šobrīd ir vajadzīga «krīzes scenārija pārvalde» ar atbilstīgiem lēmumiem.
