Laba ideja, kas ir izgāzusies pilnīgi nemākulīgas realizācijas rezultātā, – tā kārtējo reizi jāizsakās par vienu no Latvijas valsts īstenotajās iecerēm, kas gaidīto miljonu vietā ir devusi vien kapeikas. Runa ir par deviņdesmito gadu pašā sākumā pieņemto lēmumu, paredzot 10% no privatizēto uzņēmumu daļām nodot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) rīcībā.
Doma bija laba – prasmīgi rīkojoties, VSAA bija iespēja izveidot par labi strādājošu pensiju fondu, kas varētu reķināties ne tikai ar sociālā nodokļa iemaksām, bet arī uzņēmumu dividendēm. Problēma ir faktā, ka prasmīgi šis process netika veikts, radot vienu otru visnotaļ būtisku sarežģījumu.
Pirmkārt, acīm redzami ir tas, ka nav noticis faktiski nekāds analizējošais darbs attiecībā uz to, cik veiksmīgi katrs konrētais uzņēmums, nonākot privātās rokās, varētu strādāt.
Otrkārt, Privatizācijas aģentūra, organizējot daža laba uzņēmuma privatizēšanu, tās nosacījumos nemaz nav peredzējusi 10% kapitāldaļu vai akciju nodošanu VSAA rīcībā, apmierinoties ar mazāku apjomu. Principā var teikt, ka atbildīgās institūcijas šajā jomā ir rīkojušās kā valstis valstī, radot savus likumus un noteikumus.
Treškārt, kā noprotams, uzņēmumu privatizācijas noteikumos nav bijis paredzēts, ka arī gadījumos, kad tiek palielināts to pamatkapitāls, VSAA rīcībā jebkurā gadījumā ir jāpaliek jau minētajiem 10%. Tādējādi nav nekāds brīnums, ka tieši tajos uzņēmumos, kas šo gadu laikā spējuši veiksmīgi attīstīties, VSAA pieder vairs tikai kādi pāris procentu daļu. Tā visa rezultātā VSAA ir saņēmusi nevis būtisku finansiālu atbalstu, bet gan apgrūtinājumu, jo ienākumi no attiecīgo kompāniju dividendēm vien knapi pārsniedz šādu vērtspapīru administrēšanas izmaksas. Protams, vēl varētu jautāt, cik efektīvi ir strādājusi VSAA, ja šo uzņēmumu daļu administrēšanas izmaksas ir aptuveni viens miljons latu, taču diemžēl Latvijas valsts aparātā tā jau ir visai pierasta situācija, ka teju jebkura pasākuma izdevumos visnotaļ lielu īpatsvaru veido tieši administratīvās izmaksas. Tas ir pierasti, bet ne normāli!
Runājot par to, kā vajadzētu rīkoties nākotnē, nenoliedzami ir skaidrs, ka izlietu ūdeni sasmelt nav iespējams. Respektīvi, šobrīd vairs nav nekādu juridisku iespēju panākt, lai, piemēram, 10% Grindeks vai Cēsu alus akciju piederētu VSAA – vilciens ir aizgājis. Līdz ar to šobrīd būtu jāzivērtē būtu jārīkojas visnotaļ vienkārši: jāizvērtē, kuru uzņēmumu daļas ir izdevīgi paturēt VSAA valdījumā, bet no pārējām jāatbrīvojas, cenšoties tās pārdot. Pretējā gadījumā nebūtu nekāds brīnums, ja vēl pēc dažiem gadiem no sociālā budžeta būtu jāpiemaksā par to, ka VSAA pieder kaudze ar uzņēmumu daļām.
Un vēl – gadījums ar VSAA piederošajām uzņēmumu daļām kārtējo reizi visnotaļ spilgti ir pierādījis, ka sliktākais iespējamais saimnieks ir publiskais sektors, tāpēc beidzot jāaizmirst doma, ka valsts ierēdniecībai ir jānodarbojas ar biznesu.