Būtu vēlams, ja kaut vai neliela daļa visos valstij piederošos uzņēmumos nonāktu privātā kapitāla kontrolē. Vismaz tā uzskata Latvijā strādājošie ārvalstu investori.
Nav apstrīdams, ka valstij ir nevis jānodarbojas ar biznesu, bet gan jārada biznesam labvēlīga vide. Tomēr šeit ir viena otra nianse, rūpīgi izsverot, ko šajā sakarā var un pat vajag darīt, bet kādi soļi jau būtu vērtējami kā bīstami.
Nenoliedzami ir jāatzīst, ka valdībai būtu nepieciešams veikt inventarizāciju valsts īpašumos, izanalizējot, kādi uzņēmumi īsti ir tās rīcībā, kādas funkcijas katra no šīm kompānijām pilda un cik stratēģiski svarīgas tās ir valstij, tās pastāvēšanai. Ir skaidrs, ka valstij joprojām pilnībā vai daļēji pieder kompānijas, kuras var privatizēt, jo nepilda valstij svarīgas funkcijas. Ir arī viens otrs uzņēmums, ar kuru saistības valstij līdz šim ir radījušas teju vienas vienīgas nepatikšanas. Protams, tas nenozīmē, ka šādi privatizējamie uzņēmumi būtu pārdodami pēc iespējas ātrāk, turklāt katram, kas sevi dēvē par investoru. Proti, deviņdesmito gadu prihvatizācijas epopeju nedrīkst atkārtot. Tas nozīmē, ka ir jāsagaida labākais brīdis, kad veikt šādu uzņēmumu realizāciju, pārdodot to tādam pircējam, kurš sola augstāko iespējamo cenu. Pirmkārt, tas ļautu valsts budžetā iegūt vienreizējus, bet pietiekami lielus līdzekļus uzņēmuma pārdošanas brīdī. Otrkārt, ja investors, iegādājoties kādu uzņēmumu vai tā daļu, būs iztērējis lielus līdzekļus, viņš būs ieinteresēts tos pēc iespējas īsākā periodā atpelnīt, un tas savukārt nozīmētu pastāvīgus ienākumus valsts budžetā nodokļu veidā.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Latvijā ir arī tādi uzņēmumi, kam ir jāpaliek valsts īpašumā. Runa ir par tādiem smagsvariem kā Latvenergo, Latvijas valsts meži, Latvijas dzelzceļš. Nedrīkst arī veidoties situācijas, kad uzņēmums, tā kontrolpakete teorētiski pieder valstij, bet faktiski tajā saimnieko investors, kurš attiecīgajai kompānijai ir pamanījies piesastīt līdzekļus, piemēram, 20% apmērā no tās vērtības. Kā saka latvieši - iedod vien velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku. Latvija jau ir piedzīvojusi aviokompāniju airBalic, kuras kontrolpakete pieder valstij, bet toni uzņēmumā reāli nosaka mazākumakcionārs Baltijas aviācijas sistēmas. Valsts uzņēmumu daļas nodošanā privāto īpašnieku rokās, nosaucot to par kapitāla piesaisti, investoru naudas izmantošanu utt., faktiski būtu visai vāji slēpta privatizācija.
Turklāt, visticamāk, ne jau par nelieliem īpašumiem, no kuriem daļa ekonomiskās krīzes rezultātā, paši knapi velk dzīvību, ir interese gan ārvalstu, gan arī vietējiem darboņiem - investoriem. Drīzāk šeit runa ir par jau minētajiem salīdzinoši lielajiem flagmaņiem, kuri, starp citu, nu jau ilgstoši strādā ar vairāk vai mazāk pieklājīgiem peļņas rādītājiem, arī nesākot andelēt savas kapitāldaļas vai akcijas. Svarīgākais, lai šajā jomā, tāpat kā visās citās, būtu skaidri un valstiski izdevīgi spēles noteikumi un nākotnē neizrādītos, ka sēžam kārtējo reizi sasistas siles priekšā - bez uzņēmumiem un arī bez naudas.