Strukturāli pamainot pieeju imigrācijas plūdiem uz Eiropu, pat jau iesīkstējušos dalībvalstu savstarpējos pārmetumus un apvainošanos, piemēram, starp Grieķiju un Vāciju, var pārvērst par sakarīgu sadarbību
Turcijas attiecības ar ES pēdējos gados kļuva aizvien problemātiskākas, līdz pēkšņi tām atvērās otrā elpa. Kādēļ? Tuvo Austrumu bēgļu dēļ, par kuru izmitināšanu nometnēs turpat Turcijā un nekontrolētu nelaišanu tālāk Brisele ir ar mieru piemaksāt trīs miljardus eiro un vēl izrādīt dažādas politiskās laipnības Ankarai. Šī pati paradoksālā situācija, kad velnu izdzen ar Belcebulu, ir nobriedusi īstenošanai arī migrācijas lielceļa nākamajā pieturas punktā – Grieķijā.
Nupat iet spalvas pa gaisu, migrantu mērķa valstīm draudot Grieķijai ar izslēgšanu no Šengenas zonas un grieķiem atbildot, ka pārējie eiropieši melo, ka, piemēram, Atēnas neņemot pretī krasta apsardzes pastiprinājumu. Lai tur vai kā, bet pēc ANO datiem šogad līdz pagājušajai svētdienai, 24. janvārim, Grieķijā ir nonākuši jau 46 240 bēgļi – apmēram 1927 dienā. Ja ņem vērā, ka laivošanai pa jūru šis nav tas labākais gadalaiks un līdz ar siltāku laiku bēgļu daudzums varētu pieaugt, ir visas iespējas, ka šogad caur Grieķiju uz Vāciju u.c. nokļūt gribētāju skaits atkal būs virs miljona. Plašsaziņā jau ierasts kļuvis salīdzinājums, ka šī ir lielākā bēgļu krīze Eiropā kopš 2. pasaules kara, un šai vērtējumā ir vērts ieklausīties nopietni, jo tajā, droši vien sākotnēji pat neapzinoties, ir ietverts problēmas risinājums. Tā Gideons Rahmans Financial Times vērtē, ka Grieķijā vajagot izveidot bēgļu nometnes pēc arī latviešiem zināmā DP nometņu parauga, kas nozīmē iespēju daudzmaz cilvēcīgi izdzīvot tur, kur nu tu esi nokļuvis, lai caur drošībnieku, starptautisko organizāciju un NVO sietu tad jau sijātos tālāk, kur nu esi iecerējis vai kur sanāks.
Ja neskaita risinājumu pašai primārajai problēmai – lai vienā jaukā rītā atkal neizrādās, ka Minhenes stacija vai kāda cita publiska vieta Eiropā ir vienkārši «okupēta», šāda pieeja radītu arī vismaz pāris pozitīvus ekonomiskos un politiskos blakus efektus. Pirmām kārtām ir tiešām droši paredzams, ka bēgļu pieplūdums dalībvalstīs dos tūlītēju, kaut arī specifisku saimniecisko rosību, jo ļaudīm uzreiz vajadzēs segas, ar ko apsegties, un tad tūlīt pat arī mājvietas (iespēja Latvijas moduļu māju eksportētājiem). Ja tas notiek Grieķijā, tad diezgan ievērojamai daļai no vietējās bezdarbnieku armijas būs nodarbošanās – vāķīt bēgļus.
Cits ir jautājums, kurš par to maksā, tomēr jebkurā gadījumā arī tas var būt vairāk efekts nekā defekts. Bēgļu nasta grieķiem ir sevišķi smaga, arī nevēlēšanās kaut ko vairāk šai sakarā darīt ir jo lielāka Atēnu pastāvīgo budžeta un maksātspējas problēmu dēļ. Zināms, ka galvenā spriedze Grieķijas valsts parāda jautājumā ir ar Vāciju. Ja Grieķija izveidotu DP nometnes, Angelai Merkelei būtu daudz vieglāk savam elektorātam paskaidrot, kāpēc grieķiem vajadzētu palaist vaļīgāk fiskālos grožus un vēl drusku piemaksāt par tām nometnēm, ko Berlīne gan jau, var atļauties, jo «viņi taču tur tos bēgļus pie sevis».
Un vēl. Atvainojiet par ortogrāfisko huligānismu, bet man ir sakāmais Itālijai konkrēti un ES/Briselei kopā: DODIET TAČU TURKIEM TOS APSOLĪTOS TRĪS MILJARDUS BĒGĻU NOMETNĒM, SASODĪTS!