Vācijas reģionālo vēlēšanu rezultāti ir nopietns brīdinājuma signāls pie varas esošajiem politiķiem – konkrēts rīcības plāns ir akūti nepieciešams
Trijās no Vācijas federālajām zemēm nule noslēgušās reģionālās vēlēšanas. To iznākums vairākiem ārvalstu medijiem licis zvanīt trauksmes zvanus par ekstrēmi labējās partijas – AfD – spēku pieaugumu. Apsverot vēlēšanu rezultātus bez emocijām, šā brīža Vācijas kancleres Angelas Merkeles politika tik ļauni vēl neizskatās: AfD guvusi vairāk nekā 20% lielu atbalstu tikai vienā no trim federālajām zemēm, proti, Saksijā-Anhaltē, bet ap 70% vāciešu joprojām ir pret AfD labēji populistisko politiku.
Labējo politisko partiju spēku pieaugums jau iepriekš bijis vērojams arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā, Ungārijā un Polijā, taču nevar noliegt, ka Eiropas ekonomikas dzinēja – Vācijas – reģionālo vēlēšanu rezultāti izraisa pastiprinātu interesi, jo vairāk tāpēc, ka nākamā gada rudenī Vācijā ir gaidāmas arī parlamenta vēlēšanas. Protams, trīs federālo zemju vēlēšanu rezultātus nevar automātiski pārnest uz visu Vāciju, tomēr vairāki secinājumi ir izdarāmi. Bēgļu krīze ir pamatīgi sašūpojusi Vācijas sabiedrības noskaņojumu. Te pat nav runas par to, vai vairākums vāciešu ir par vai pret bēgļu uzņemšanu, robežu slēgšanu vai neslēgšanu. Tas, kas mulsina, ir saprotama plāna neesamība, ko ar uzņemtajiem bēgļiem darīt, kā viņus integrēt un kā vispār tālāk dzīvot. Salīdzinājumam austriešiem ir 50 punktu bēgļu uzņemšanas plāns, bet Vācijai, ja plāns vispār ir, tad Angela Merkele to tur stingri apslēptu. Līdz ar to iedzīvotāji vēlēšanās reaģē likumsakarīgi, jo cik var noskatīties uz to, kā politiķi turpina sevi slavēt, slēgt Austrumu bazāra cienīgus darījumus kā gadījumā ar Turciju, vienlaikus pieprasot no sabiedrības aklu uzticēšanos tam, ka viņu īstenotā politika ir vienīgā pareizā, pat ja ikdienā novērojamā situācija būtiski atšķiras? Nevar arī aizmirst, ka bēgļu uzņemšanas politika ir gana dārgs pasākums – Vācijas deklarētā gatavība uzņemt vienu miljonu bēgļu gadā pēc publiski pieejamās informācijas izmaksās ap 20 miljardiem eiro.
Ja nav skaidras rīcības koncepcijas, tas nozīmē, ka turpinās dzīve pieaugošas nedrošības apstākļos, ko daudzi eiropieši jau tagad izjūt uz savas ādas. Tas ļauj populistiem runāt par dažādiem radikāliem risinājumiem, kas patiesībā nav risinājumi. Turklāt jāņem vērā, ka šī bēgļu krīze, ļoti iespējams, ir tikai citas apjomīgas cilvēku migrācijas sākums. Pārskatāmā nākotnē mums, visticamāk, ir jārēķinās gan ar globalizācijas seku bēgļiem, gan klimata izmaiņu bēgļiem. Runājot par globalizāciju, arvien populārāka kļūst tā sauktā dalīšanās ekonomika (sharing economy – angļu val.), kam ir arī savas ēnas puses, runājot, piemēram, par cilvēku sociālo nodrošinātību. Rodas retorisks jautājums – ja vadošie Eiropas politiķi nespēj tikt galā un rast ilgtspējīgu risinājumu šai konkrētajai bēgļu krīzei, tad ko mēs varam sagaidīt nākotnē, jo bēgļu problēma īstenībā ir daudz plašāka par šā brīža Sīrijas aktualitātēm.
