Par Junkera plānu dēvētā investīciju veicināšanas sistēma no ideālistiska brīvā tirgus instrumenta kļūst par politisko apvedceļu citādi aizliegtām subsīdijām
Spriežot pēc sakāmvārda, latviešiem ir labi zināms, ka kopus cūka nebarojas. Tā noticis arī ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu jeb Junkera plānu, ko pirms gada tobrīd jaunā Eiropas Komisija ambiciozi pieteica kā savu atbildi stagnējošajai Eiropas ekonomikai. Vai, pareizāk sakot, ekonomikām.
Lūk, šai gramatiskajā niansē tad arī visa sāls – vienota ES ekonomika ir matemātiska, bet ne īsti dabā vērojama parādība, tāpēc arī ar Eiropas mēroga ekonomiskajiem plāniem un politiku ir un paredzami arī būs problemātiski. Nacionālās intereses ir un paliek noteicošās tā vienkāršā fakta dēļ, ka mums ir 28 dažādas un nereti pat ļoti atšķirīgas ekonomikas ar saviem ekonomiskajiem cikliem, tradīcijām, sociālajiem līgumiem. Tas nozīmē, ka Berlīnei, Londonai, Sofijai un Tallinai ir un būs atšķirīgas praktiskās prioritātes jeb praktiskā izpratne par izaugsmi, veicināšanu, attīstību un citiem jaukiem vārdiem.
Starp nule uzskaitītajām galvaspilsētām ar šo Eiropas sadrumstalotību pārskatāmā nākotnē vienkārši ir jārēķinās arī Rīgai. Junkera plāns ir viens no Latvijas ES prezidentūras panākumiem – tas tika «dabūts cauri» ievērojamā ātrumā. Gods un slava – nedomāju apšaubīt, ka tas ir panākums un varēšanas apliecinājums. Bet ko tālāk? Tālāk ir redzams, ka Latvijā Junkera plāns īstenojas visai lēni – pirmais kopējā finansējuma projekts varētu būt tikai tuvākajos mēnešos, kamēr citviet Eiropā vairāki desmiti miljardu jau ir laisti apritē, un dalībval- stis ir acīmredzami paģērējušas arī savu šķiņķi tai kopējā nobarojamajā krājkasē. Un tas nav kaut kāds «domājamais šķiņķis», kā bija plānots Junkera plāna sākumā – ka valstis varēs gan mest kopējā katlā, bet laukā varēs ņemt tikai saskaņā ar projektu kvalitāti.
Interesanti, ka lielākie investori Junkera plānā ir tieši eiroskeptiskākie eiropieši – briti un poļi, bet no trešo pušu spēlētājiem visaktīvāk par to interesējas Ķīna. Skaidrs, ka ideālisma šajās aktivitātēs ir maz un neba nu kreditēšanas tirgus nepilnību novēršana ir viņu motīvs. Deviņas ES dalībvalstis, kas iesaistījušās fondā, nepārprotami plāno caur to apiet savu industriju subsidēšanas ierobežojumus. Komisijai no sākta gala tika darīts skaidrs, ka tā sev politiski svarīgo Junkera plānu varēs pārdot jeb piesaistīt dalībvalstu naudu tikai tad, ja tā tieši proporcionāli atgriezīsies attiecīgajā valstī atpakaļ, turklāt atgriezīsies jau «atmazgāta» no citādi nelikumīgā valsts subsīdiju nesmukuma.
Ar ķīniešiem arī viss skaidrs – viņu rūpe nav, lai šeit viss raiti ripotu, bet gan lai viņu tirdzniecība burtiski ripotu pa Jaunā zīda ceļa sliedēm. Vai tās atvedīs arī līdz Rīgai? Nav izslēgts, tomēr maz ticams, un uz tādu skepsi vedina arī Junkera plāna attīstības dinamika – ka tajā aktīvā Polija ir vienīgā Austrum- eiropas valsts, kas ļoti mērķtiecīgi iesaistījusies arī Ķīnas kontrolētajā Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas tapšanā, kad tā vēl tika traktēta par Vašingtonai un Rietumiem vispār nevēlamu. Brisele noteikti izgudros finanšu instrumentus, ar kuriem Pekinai pārdot Junkera plānu, un, kad nu tas notiks, tad būs jau lieki brīnīties, ka no tuvējām galvaspilsētām tajā vistreknāk būs iezīmēta Varšava, ja vien citas tur vispār būs.