Krievija atteikusies no Dienvidu straumes gāzes vada būvēšanas, taču ļoti apdomīgi ir jāvērtē arī citu iecerēto gāzes projektu komerciālā dzīvotspēja
Krievijas paziņojums par tā sauktā Dienvidu straumes gāzes vada projekta apturēšanu esošajā ģeopolitiskajā situācijā, protams, tika uztverts kā viena vai otra flanga pozīcijas stiprināšana. Krievijas amatpersonu publiski paustais liecina par to, ka, viņuprāt, šī projekta pārtraukšana Eiropai, jo īpaši tās dienviddaļai, būs par sliktu, jo savu birokrātisko izdarību dēļ tā nesaņems tik daudz gāzes, kā bija iecerēts. Savukārt Eiropas Savienības (ES) galvgalī Briselē šī projekta apturēšana tiek skaidrota kā uzvara, jo Eiropas Komisija jau sen nemitējās atkārtot, ka Eiropai ir jāsamazina atkarība no Krievijas gāzes piegādēm.
Atmetot gan viena, gan otra veida propagandu, secinājumi pēc jaunākajiem situācijas pavērsieniem ir diezgan lietišķi. Pirmkārt, gāzes pasaulē netrūkst. Par to var pateikties ASV slānekļa gāzes revolūcijai, kuras rezultātā Amerikas tirgum paredzētā sašķidrinātā dabasgāze (LNG), piemēram, no Kataras tagad var plūst uz citiem tirgiem Eiropā un Āzijā. Otrkārt, Rietumeiropā dabasgāzes patēriņš stagnē jau labu laiku. Tikai Vācijā vien šā gada deviņos mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tas ir krities par 18%. Protams, sava loma šeit ir siltajiem laika apstākļiem, turklāt ir veikti energoefektivitātes pasākumi. Treškārt, atjaunojamajiem energoresursiem daudzviet ir izdevies gana labs uzrāviens, piemēram, biogāzes stacijām. Tā kā arī šīs tehnoloģijas attīstās, neizslēdzot pat rūpnieciskām vajadzībām paredzētās gāzes ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, tad var diezgan droši sacīt, ka ES dabasgāzes patēriņš turpinās stagnēt vēl nākamos 20 gadus un, iespējams, pat kritīsies. Savas dabasgāzes patēriņa prognozes ES ir koriģējusi arī Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, paredzot šī energoresursa patēriņa samazinājumu nākamajās desmitgadēs.
Tā kā Gazprom pārdotās gāzes cena ir piesaistīta galvenokārt naftas cenai, kas šobrīd krīt teju katru dienu, Dienvidu straumes projekts arī ekonomiski vairs neatmaksātos. Sākotnēji šī projekta investīciju izmaksas tika lēstas ap 16 mljrd. eiro, kas vēlāk pieauga līdz 40 mljrd. eiro. Skaidrs, ka izdot šādu naudu infrastruktūrai, kas paredzēta tādam energoresursam, kas varbūt nemaz nebūs īpaši pieprasīts, ir neprāts. Par Dienvidu straumi tiek arī teikts, ka šo projektu «aprakusi» tā dēvētā ES Trešā enerģētikas pakete, kas paredz gāzes piegādātāju un infrastruktūras turētāju īpašumtiesību pilnīgu nodalīšanu. Tomēr zināmās aprindās tiek apšaubīts, cik nopietni Krievija Dienvidu straumes projektu vispār gribēja realizēt un vai tas nekalpoja tikai Eiropas iecerētā Nabuko gāzes vada projekta torpedēšanai. Nabuko paredzēja gāzes piegādi Eiropai pa Kaspijas jūru, apejot Krieviju. Arī Nabuko projekts krītošā dabasgāzes patēriņa dēļ pērnvasar tika apturēts. Pašlaik ir veiktas iestrādes lētākam risinājumam no Azerbaidžānas un Turkmenistānas – tā sauktajam Trans–Adriatic (TAP) gāzes vadam, pa kuru jau 2018. gadā caur Grieķiju un Albāniju varētu plūst dabasgāze uz Itāliju.
Vai TAP izrādīsies veiksmīgāks projekts par saviem priekštečiem, rādīs laiks, taču sarūkošā dabasgāzes patēriņa tendence uz Latviju un Baltiju attiecas tikpat daudz, kā uz visu ES. Latvija dabasgāzi joprojām 100% saņem no Krievijas, bet Lietuvā – Klaipēdā – kopš šī rudens darbojas LNG terminālis, kura kapacitāte nepieciešamības gadījumā ļauj nosegt lielāko daļu no Baltijas dabasgāzes patēriņa. Nerimst runas arī par citiem LNG termināļa projektiem Baltijas reģionā un varbūt pat Latvijā. Tomēr, kā liecina regulatora informācija, Latvijā dabasgāzes patēriņš būtiski samazinās – salīdzinot ar 2008. gadā apstiprināto tarifu, kas paredzēja 1698 milj. m3 lielu gāzes patēriņu, 2014. gadā tas ir pazeminājies par 25%. Uz konstanti sarūkošā iedzīvotāju skaita un tā arī nerealizētā industrializācijas sapņa fona rodas pamatots jautājums, vai tiešām mums vajag jaunus dabasgāzes infrastruktūras projektus. Tie maksā dārgi un būs jāatpelna ar šejienes iedzīvotāju ikmēneša rēķiniem. Ģeoekonomiskais fons tiešām mainās, bet šķiet, ka, domājot par gāzi, šis nav īstais brīdis, lai steigtos uz priekšu ar nepārdomātām un dārgām investīcijām, ignorējot kopējās tendences.
