Galvenais, lai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) pieņemtajos noteikumos nebūtu zemūdens akmeņu, kas lielajiem dabasgāzes patērētājiem liegtu reālu pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai
To ekspresintervijā DB uzsver a/s Latvenergo valdes loceklis un ražošanas direktors Māris Kuņickis.
Šī gada 10. septembrī SPRK būtu jāpieņem noteikumi par trešo pušu pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai. Kāpēc jums šie noteikumi ir svarīgi?
Interese par trešās puses pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai ir ļoti augsta. Pirmajā šo noteikumu projektā redzējām, ka Latvijā nav paredzēts tā sauktais exit point (izejas punkts, kur ir iespējams saņemt dabasgāzi), bet gan tikai uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas. Tā rezultātā Latvijā būtu iespējams tikai dabasgāzes tranzīts. Pēdējā noteikumu versijā parādījās arī exit point Latvijā, tomēr bija uzlikti papildu ierobežojumi, ka šis izejas punkts darbojas tikai tad, ja ir pieņemti gāzes lietošanas noteikumi, kas vēl nav pieņemti. Tas praktiski nozīmēja, ka, pat pieņemot šos trešās puses pieejas noteikumus, Latvijas lietotājiem praktiski nebūtu trešās puses pieejas pie dabasgāzes tīkliem. A/s Latvenergo un Ekonomikas ministrija norādīja, ka šie ir tikai tehniskie noteikumi, kā mēs varam tikt klāt pie dabasgāzes infrastruktūras un to izmantot. Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumi paredz to, ja šeit faktiski darbojas brīvais tirgus, kādā veidā tas funkcionē. Tās ir divas nesaistītas lietas, ko nevajadzētu jaukt kopā.
Protams, mums ir skaidra a/s Latvijas gāze pozīcija, kas vēlas saglabāt savu monopolu līdz 2017. gadam, kad paredzēta Latvijas dabasgāzes tirgus atvēršana. Taču a/s Latvenergo ir lielākais dabasgāzes patērētājs, tērējot aptuveni 500 miljonus kubikmetru gadā, kas ir vairāk nekā 30% no kopējā dabasgāzes patēriņa valstī.
Vai šī trešās puses pieeja Latvijas dabasgāzes sistēmai nav tikai formāla, ņemot vērā, ka brīvais tirgus nesāks darboties ātrāk par 2017. gadu?
Ja līdz Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa darbības uzsākšanai trešās puses pieeja dabasgāzes infrastruktūrai Latvijā varbūt nebija tik svarīga, jo alternatīva piedāvājuma nebija, tad tagad a/s Latvenergo ir cītīgi strādājis ar Klaipēdas termināļa pārstāvjiem un arī Litgas, lai saņemtu visus datus par cenām, izmaksām un tehniskajām iespējām atgādāt gāzi no Klaipēdas līdz mums. Faktiski mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka nelieliem apjomiem tehnisku ierobežojumu nav, ja vien šīs piegādes cenas ziņā ir ekonomiski pamatotas. Protams, nevar apgalvot, ka gāze no šī termināļa vienmēr būs lētāka, nekā a/s Latvijas gāze piedāvājums, jo gāzes cenas mainās.
Latvijas gāze publicē gāzes cenu katru mēnesi un prognozi gāzes cenai diviem mēnešiem uz priekšu. LNG cenas ir fiksētas vai nu pie eksporta termināļiem, vai arī tās ir fiksētas pie tirdzniecības punktu jeb habu cenām. Tagad naftas cenas krīt, LNG cenas uz to reaģē ātrāk, jo cauruļvadu gāzes cenas tiek aprēķinātas pēc formulas – Latvijas gāzes gadījumā tie ir deviņi mēneši. Parasti LNG cenas vasarā ir zemākas, jo nav pieprasījuma, izņemot tos, kam ir lielas gāzes glabātavas – Latvijā tāda ar Inčukalna gāzes pazemes krātuvi varētu būt. Mēs vasaras laikā varētu uzpirkt lētākas gāzes kuģu partijas un uzglabāt. Bet tiem, kam glabāšanas iespēju nav, pieprasījums pēc LNG galvenokārt ir ziemā, kā tas ir Āzijā. No lietuviešiem uz nākamo gadu esam saņēmuši indikatīvo piedāvājumu, kas mums izskatās ļoti interesants un konkurētspējīgs. Līdz ar to alternatīvas gāzes iegādes iespējas ir, tāpēc trešās puses pieejas noteikumi ir tik svarīgi.
Kas ir vislielākās bažas saistībā ar šo noteikumu pieņemšanu?
Latvenergo kā lielam gāzes patērētājam, kas pieslēgts pie gāzes sadales sistēmas, jāsaņem trešās puses pieeja tur, kur esam pieslēgti, nevis, ka noteikumos parādās kaut kādas tehniskās detaļas, ka gāzi var saņemt tikai no pārvades sistēmas vai pie gāzes regulēšanas stacijas, kur faktiski neviens patērētājs nav pieslēgts. Mēs elektrību ražojam tikai tad, ja gāzes cena ir adekvāta. Šomēnes saņēmām vislētāko gāzi pēdējo divu gadu laikā, kas mūsu ražotnes uzreiz padarīja konkurētspējīgas.
Viens no a/s Latvenergo uzdevumiem pēc 2017. gada būs izstrādāt gāzes iepirkšanas stratēģiju, kas darbosies pakārtoti mūsu darbībai Nord pool spot elektrības biržā. Mums ir jāveido gāzes iepirkšanas portfelis brīvā tirgus apstākļos, un tie iepirkumi būs daudz plašāki, nekā tikai no Klaipēdas. Ir paredzēts jaunais gāzes vads starp Lietuvu un Poliju. Mēs ļoti ceram, ka nākotnē igauņi vienosies ar somiem un uzbūvēs reģionālo LNG termināli, būs zemjūras gāzes cauruļvads starp Igauniju un Somiju, kas mums ļaus integrēties plašā dabasgāzes tirgū. Mēs neskatāmies negatīvi uz a/s Latvijas gāze, jo mūsu galvenā prasība ir izdevīgākā cena.
Protams, ja šeit tirgū ir konkurence un vairāki piedāvājumi, skaidrs, ka cenas būs atbilstošā līmenī un varēsim izvēlēties. Ja mēs paskatāmies reģionā, mūsu stacijas ir salīdzinoši jaunas un efektīvas, varam saražot vairāk elektrības un siltuma no tā paša gāzes daudzuma, nekā līdzīgas stacijas Skandināvijā un Lietuvā.
Trešās puses pieejas noteikumiem galīgajā redakcija jābūt tādiem, kas ļautu lielajiem gāzes patērētājiem pieeju gāzes sistēmai un neslēptu kādus zemūdens akmeņus, kas ļautu atsaukties uz kādu noteikumu punktu, mums šo pieeju tomēr nedodot. Mums skaidri jāsaprot, ka šī pieeja ir, jo iespēja nopirkt gāzi ir. Tālāk sekos pati gāzes tirgus atvēršana. Mēs gribam iegādāties kaut vai eksperimentālo gāzes partiju, lai saprastu, kā viss strādā arī no operatoru puses, un varētu veidot tālāko stratēģiju darba, brīvā tirgus apstākļos.
