Saeimas Tautsaimniecības komisija vienojusies virzīt grozījumus likumdošanā, kas paredzētu gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu. Nevar noliegt, ka tas ir noticis kompānijas Latvijas gāze (LG) draudu ietekmē. Tās ilggadējais šefs Adrians Dāvis publiski skaidri pateica, ka liberalizācijas gadījumā dabasgāzes cenas valstī būtiski augs.
Nav zināms, ko viņš deputātiem vēl pavēstīja minētās komisijas sēdē aiz slēgtām durvīm, taču nav izslēgts, ka tur tika «piedāvāta» vēl viena starptautiskā tiesvedība pret Latvijas valsti, ņemot vērā, ka liberalizācija vismaz līdz šim bija plānota jau no nākamā gada, bet savulaik noslēgtā vienošanās paredz, ka LG dabasgāzes piegādes monopols pieder līdz 2017. gadam. Protams, arī situācijā, ja liberalizācija notiktu jau 2014. gadā, LG de facto būtu monopols gan līdz 2017. gadam, gan, visticamāk, vēl ilgāk, bet tas jau netraucē, piemēram, vērsties tiesā. Tātad ir skaidrs, ka atteikšanās no gāzes tirgus liberalizācijas vismaz līdz 2017. gadam ir vienīgais loģiskais solis, un, taisnību sakot, arī tad Latvijai būs rūpīgi jāvērtē, kā risināt šo jautājumu.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka gan piegādātās gāzes īpašnieks, gan arī piegādātājs mūsu gadījumā ir viens, turklāt viens un tas pats. Otrkārt, nedrīkst ignorēt faktu, ka Latvijā ekonomiskās loģikas principi mēdz nedarboties. Redz, vispār jau ir labi zināms, ka, liberalizējot tirgu kādā nozarē, tādējādi likvidējot monopolsituāciju vienai kompānijai un radot konkurenci, ieguvēji ir patērētāji, jo cenām šāda scenārija realizēšanās gadījumā ir jākrīt. Savukārt Latvijā tas īsti nedarbojas, un par to liecina elektroenerģijas tirgus liberalizācija, valstij piederošo Latvenergo sadalot vairākos uzņēmumos, bet jau tūlīt pēc tam sākot runāt par nepieciešamību celt tarifus. Turklāt nevis Latvenergo, bet gan atdalītā uzņēmuma Sadales tīkls tarifus. Teju vai lieki piebilst, ka patērētājiem – gan rūpnieciskajiem, gan privātajiem – šī nianse lietas būtību nemaina, jo vairāk jāmaksā jebkurā gadījumā. Šajā kontekstā atgriežamies pie Dāvja tēzes, ka gāzes tirgus liberalizācijas gadījumā dabasgāzes tarifi celsies, turklāt ievērojami – 15% līdz 20% apmērā, Un nebūs faktiski nekāda mehānisma, kas to apturētu. Dāvja attieksme ir nekaunīga, bet diemžēl precīza.
Ņemot vērā visu minēto, jākonstatē, ka, izšķiroties par gāzes tirgus liberalizāciju, patērētāji Latvijā iegūtu lielākus tarifus, turklāt situācijā, kad piegādātāju daudzums nemainās. Proti, kā ir šobrīd, viens piegādātājs un arī pārdevējs – tā arī paliktu. ES politika, veicot enerģētikas tirgus liberalizāciju, nav nepareiza – tā ir pat apsveicama. Tomēr šeit jāņem vērā, ka šajā valstu savienībā ir 27 valstis ar dažādu ekonomikas lielumu, stiprumu un arī vēsturisko situāciju. Jebkurš solis daļai valstu var dot ekonomisku ieguvumu, daļai – nemainīt neko, bet daļai – radīt finansiālus sarežģījumus. Līdz ar to nav izslēgts, ka perspektīvā būtu jādiskutē par šo liberalizācijas jautājumu ne tikai Latvijas, bet arī visas ES līmenī.