Mihaels Ende reiz uzrakstīja literāru darbu Nebeidzamais stāsts, kuram bija lemts iegūt pasaules līmeņa slavu un kļūt par iedvesmas avotu, piemēram, dažādiem uzvedumiem. Tas ir apsveicami un pat skaisti līdz brīdim, kamēr minētā darba nosaukumu par savas darbības pamatu nesāk uzskatīt Latvijas valdība un valsts kompānija Pasažieru vilciens (PV), lemjot par jaunu vilcienu sastāvu iepirkumu, līgumu ar Spānijas kompāniju Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF) un varbūtējo Eiropas Komisijas (EK) piešķirto 100 miljonu latu pārdali pavisam citām vajadzībām.
Lai izklāstītu visu, kas ir noticis no brīža, kad tika nolemts, ka PV, izmantojot EK finansējumu, jāpērk jauni vilcieni, līdz šim brīdim, droši vien būtu nepieciešams izdot grāmatu, taču droši var teikt, ka katrā no šā projekta posmiem ir notikusi pamatīga muļļāšanās, un tā statuss pašreizējā situācijā vispār ir unikāls. Tātad... Valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka EK vilcienu iegādei piešķirtie 100 miljoni latu tiks pārdalīti citām vajadzībām, ja vien līdz 30. martam netiks parakstīti grozījumi jau 2012. gada 2. aprīlī parakstītajā līgumā ar CAF, kas apmierinās gan šo kompāniju, gan PV un Latvijas valdību, gan arī EK kā naudas piešķīrēju, turklāt jāņem vērā, ka pušu sarunās vienošanās jau esot panākta. Kalambūrs pamatīgs! Principā iznāk, ka kaut ko Latvijas puse un CAF jau ir sarunājuši, un tagad svarīgi panākt, lai tieši tā, kā ir sarunāts, tiktu arī parakstīti attiecīgie dokumenti un ražošana beidzot varētu sākties. Savukārt lēmumu par iespējamo naudas pārdali var traktēt kā mēģinājumu iebiedēt CAF, šai kompānijai faktiski izvirzot ultimātu – ja jūs neparakstīsiet tādu līgumu, kādu vajag Latvijas pusei, vienošanās par kopējo summu vairāk nekā 100 miljonu latu apmērā vispār aizies gar degunu.
Nav gan zināms, vai gadījumā, ja realizējas pēdējais scenārijs, spāņu CAF nedosies uz starptautisko tiesu un nesāks sūdzēties, ka PV negrib pildīt jau iepriekš noslēgto līgumu gan par vilcienu iegādi, gan arī to apkopi daudzu gadu garumā. Tādējādi var teikt, ka šābrīža situācijā Latvija vispār ir tādā kā iztukšīša lomā – jaunu vilcienu mums nav, naudas nav un vēl nav skaidrs, vai nevajadzēs algot juristus jauniem starptautiskās tiesvedības procesiem, kuros līdz šim mūsu valsts (tās nodokļu maksātāji) ir zaudējuši ne vienu vien miljonu latu.
Diemžēl laika gaitā ir izveidojusies situācija, ka projekts, kura realizēšanas rezultātā Latvijai vajadzētu tikt pie jauniem vilcieniem, lielāko daļu rēķina ļaujot apmaksāt EK, ir pārvērties par fantastisku peļņas avotu juristiem un dažādiem konsultantiem. Brīdī, kad visa šī epopeja būs pilnībā noslēgusies, būtu interesanti paskaitīt, cik lielas naudas summas visu šo gadu laikā ir samaksātas par dažādiem procesiem, kam konkrēti ar vilcienu ražošanu un piegādi Latvijai vispār nav nekāda sakara. Skaidrs, ka summas kopumā nebūs mazas, turklāt tās pilnībā būs seguši nodokļu maksātāji, nevis EK vai kāds cits.
