Latvijas un Lietuvas valdību kopīgās sēdes darba kārtībā jābūt gadiem un pat gadu desmitiem neatrisinātajiem jautājumiem transporta jomā, kā arī jūras robežas lietai.
Februāra vidū masu medijus pāršalca ziņa, ka Latvijas valdības vadītāja Laimdota Straujuma, viesojoties Lietuvā, pieņēmusi sava Lietuvas kolēģa Aļģirda Butkeviča uzaicinājumu par kopīgas valdību sēdes sarīkošanu, kurā varētu tikt izskatīti abām valstīm aktuāli jautājumi. To patiešām nav maz, un Latvijas valdībai šādā sēdē darbakārtībā jāliek Latvijas ekonomiskajām interesēm svarīgākais. Pirmkārt, dzelzceļa sliežu atjaunošana posmā Mažeiķi-Reņģe, kuru Lietuvas puse faktiski izjauca, lai nošautu divus zaķus – risinātu Būtiņģes termināļa noslodzi, vienlaikus būtiski pagarinot un arī sadārdzinot Baltkrievijas kravu nogādi uz Latvijas ostām. Pēc šādas rīcības papildu handikapu ostu konkurences cīņā ieguva Klaipēda un Būtiņģe. Šis ir Latvijas ekonomikai būtisks jautājums kravu piesaistē ostām.
Otrkārt, Latvijai ar Lietuvu jūras robežas (strīdus teritorija) jautājums gaisā karājas vairāk nekā 20 gadu, jo tā dēvētajā strīdus šelfa zonā varētu būt naftas atradnes. Lai arī 1999. gadā tika radīts abu valstu robežlīgums, tomēr tas neatbilst Latvijas ekonomiskajām interesēm, un samērā loģiski, ka tas arī nav ratificēts. Jārēķinās, ka šajā strīdus akvatorijā ir arī zivju resursi. Trešais, ne mazāk svarīgs jautājums ir attiecībā par, iespējams, tomēr realizējamo Visaginas atomelektrostacijas (AES) projektu. Ja tāds tiek realizēts, tad jāpanāk, lai elektrības cenu atalaides, ko Lietuva savulaik solīja 50 km rādiusā ap AES dzīvošajiem, atiektos arī uz Latvijas iedzīvotājiem. Svarīgi jautājumi ir arī par šī projekta kopējām izmaksām, līdzīpašnieku tiesībām un pienākumiem, saražotās elektroenerģijas iespējamo likteni – to pārdodot biržā vai tomēr ne. Pie enerģētikas sadaļas noteikti jāmin arī ar gāzes tirgus liberalizāciju saistītie jautājumi. Lietuvieši, kā zināms, sava gāzes tirgus liberalizācijā darbojušies daudz agresīvāk nekā latvieši, kas viņiem atnesis tiesvedības ar Gazprom. Taču ar to šis jautājums vēl nav izsmelts, drīzumā varētu sākties arī Polijas un Lietuvas gāzes vada izbūve, kas ir visam Baltijas reģionam nozīmīgs projekts.
Ceturtkārt, vēl ir absurdā situācija ar bankrotējušās Lietuvas nacionālās aviokopomānijas FlayLAL daudzu desmitu miljonu prasību pret lidostu Rīga un airBaltic. Ir nepieņemami, ka bankrotējis uzņēmums var gadiem pa tiesām vazāt kaimiņvalsts būtiskākos aviācijas uzņēmumus, likt arestēt to mantu, pirms vēl vispār jautājums ir izskatīts pēc būtības, vainojot tos savās biznesa neveiksmēs, perspektīvā apdraudot pat lidostas Rīga un airBaltic attīstības iespējas. No sarunu galda nav noņemams arī jautājums par RailBaltica 2 izveidi Lietuvā, ja vien šis projekts vispār tiek uzskatīts par dzīvotspējīgu.
Tie ir tikai vissvarīgākie ekonomiska rakstura jautājumi, ko risināt Latvijas un Lietuvas valdību sēdē. Protams, šādās sēdēs varētu izstrādāt kopīgu Latvijas un Lietuvas valstu nostāju konkrētos jautrājumos Briselē, piemēram, par tiem pašiem kūpinājumiem. Tomēr ir viens «bet» – vismaz līdz šim nekas vairāk kā ideja par šo kopīgo valdības sēdi nav dzirdēts, un nav arī manīti kādi konkrēti datumi, kad pirmo reizi šada divu valstu valdību kopīga sēde varētu notikt, nemaz nerunājot par šādas sēdes iespējamo darba kārtību. Vai tas nozīmētu, ka šāda ideja būtu bijusi tikai joks vai sava veida tests? Uz šo jautājumu, visticamāk, atbildes būs jau tuvākajā laikā. Tomēr jārēķinās, ka arī Lietuvai ir vairākas specifiskas intereses, kurās tai ir vajadzīgi sabiedrotie, tāpēc, iespējams, dienvidu kaimiņi būs gatavi iegūt Latvijas atbalstu kāda viņiem sāpīga un svarīga jautājuma risināšanā apmaiņā pret piekāpšanos kādā Latvijai svarīgā pozīcijā. Vai tā notiks, būs atkarīgs ne tikai no divu valdību kopīgām sēdēm, bet arī no tā, kā savas valsts – Latvijas – nacionālās intereses sarunās aizstāvēs ministri.