Jauna tendence Latvijas politikā – ministrijas cīnās nevis par to, kas naudu dalīs, bet kas to nedalīs
Citējot kādas nesen televīzijā parādījušās pārraides nosaukumu, varētu teikt, ka valstī laikam viss tiešām ir kārtībā un ministrijām vairs nav problēmu, ko risināt. Tāds secinājums rodas, vērtējot Ekonomikas ministrijas (EM) un Labklājības ministrijas (LM) nespēju vienoties par to, kas administrēs kompensācijas par elektroenerģijas cenu kāpumu trūcīgiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem.
Nav nekas neparasts, ja ministrija vai jebkura cita iestāde papildu pienākumu nevēlas uzņemties, jo visbiežāk tam nav finansējuma. Taču šajā gadījumā ierasti grūtākais uzdevums jau paveikts un finansējums kompensācijām apsolīts. Problēmas radušās, pašvaldību iebildumu dēļ atmetot ieceri par to, ka valsts līdzfinansēs dzīvokļa pabalstus. Par to atbildību LM bija gatava uzņemties, bet tagad piedāvāts cits risinājums, un ministrija tajā vairs neparādās. Proti, elektrības tirgotāji slēgtu līgumus ar pašvaldībām, kas sniegtu informāciju par maznodrošinātajiem un trūcīgajiem, bet pēc tam tirgotāji saņems kompensāciju no valsts. Pret šādu kārtību iebilst EM, norādot uz slogu tirgotājiem un iespējamiem iebildumiem no Eiropas Komisijas. Turklāt šajā gadījumā tirgotājiem būtu jāslēdz 119 līgumi – ar katru pašvaldību. EM piedāvājums paredz, ka kompensāciju administrēšanu uzņemtos LM, un ministrijai pat piedāvāts izveidot divas jaunas štata vietas.
Situāciju var raksturot kā traģikomisku – būtībā viss nepieciešamais kompensāciju ieviešanai ir nodrošināts, taču ministrijas jau nez kuro nedēļu nespēj vienoties. 1. aprīlis, kad tirgus tiks atvērts, tuvojas, bet skaidrības joprojām nav. Līdzīgas situācijas grūti atcerēties. Savulaik ministriju strīdu dēļ aizkavējās attīstības finanšu institūcijas izveide, taču tas bija tāpēc, ka gan EM, gan Finanšu ministrija vēlējās uzņemties atbildību un būt institūcijas kapitāldaļu turētāja. Nevis izvairīties no jauniem pienākumiem. Jāatceras arī tas, ka jaunais mehānisms jāizveido tikai uz laiku – aptuveni sešiem mēnešiem, līdz tiks ieviesta aizsargātā lietotāja koncepcija.
Notiekošais atgādina pamatskolas laikus, kad skolotājai aicinot uzdevuma pildīšanai pieteikties brīvprātīgi, skolēni nolaiž acis un ieslīd dziļāk krēslā. Brīvprātības princips darbojas reti, un izskatās, ka arī ministru vidu ar to ir problēmas. Ministriju nespēja vienoties šīs nedēļas valdības sēdē nokaitināja pat premjerministri Laimdotu Straujumu, kura lūdza ierēdņus uz laiku atstāt sēdi. L. Straujuma centās visas puses uzklausīt, kas, protams, ir laba prakse, taču skaidrs kļuva tas, ka nepieciešams politisks lēmums – partiju vienošanās vai dūre galdā jeb priekšlikums ministru balsojumam.
Skaidrs, ka lēmums tiks pieņemts, jo elektroenerģijas cenu kāpums un centieni pasargāt no tā iedzīvotājus bijis politiķu jājamzirdziņš jau kādu laiku. Diemžēl, tiklīdz no runām jāpāriet uz darbiem, atbildība tiek novelta no viena uz otru un notiekošais liecina par koalīcijas spēju strādāt. Atkal izskan versijas arī par tirgus atvēršanas atlikšanu, aizmirstot, ka elektrības cenas pieaugs tik un tā un sabiedrības neaizsargātākajai daļai būs jāpalīdz. Raugoties no plašāka skatupunkta un vērtējot citu iepriekšējās koalīcijas sākto reformu, virzīto likumprojektu piebremzēšanos, redzams, ka laiki ir mainījušies, un tā vien šķiet, ka neviens vien likumprojekts paliks plauktā un apklāsies ar putekļu kārtu.
Noslēgumā, atgriežoties pie elektrības cenu kāpuma kompensācijām, var vien ieteikt ministriem un ministrijām uzņemties atbildību. Ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz tāpēc, ka tad šo varēs ierakstīt pirmo 100 dienu laikā paveikto darbu sarakstā.