Pārmērīga alkohola lietošana rada problēmas veselībai, šo parādību būtu vēlams ierobežot, it īpaši uzmanību pievēršot jauniešiem - tās ir jau ļoti ilgu laiku zināmas tēzes, ko nekādi nav iespējams apstrīdēt. Tā tas tiešām ir! Tāpēc ir apsveicami teju jebkuri centieni šo parādību vismaz kaut kā ierobežot.
Tomēr, izmantojot lozungu «Apkarosim alkoholismu!», nevajadzētu mēģināt ieviest normas, kurām praktisko jēgu vispār grūti saskatīt. Šoreiz runa ir par vēlmi noteikt, ka alkoholiskie dzērieni lielajos veikalos būtu jātirgo nodalīti no visa pārējā piedāvājuma klāsta, turklāt tiek paskaidrots, ka alkohols esot impulsa prece, proti, to cilvēki varot iegādāties nevis tāpēc, ka iepriekš plānojuši šādu pirkumu, bet gan ieraudzījuši veikala plauktā un nosprieduši, ka vajag. Šāda ideoloģija liek aizdomāties uzreiz par vairākiem jautājumiem...
Pirmkārt, kāpēc gan mūsu likumu rakstītāji no grādīgās dziras ļaunās ietekmes vēlas pasargāt tikai lielo veikalu klientus? Nu, nevarētu taču būt tā, ka uz mazajiem veikaliņiem dodas tikai sabiedrības apzinīgākā daļa, bet uz lielajiem - rūdīti žūpas. Otrkārt, interesanti būtu zināt, kādus parametrus ņemot vērā, ir plānots noteikt, kurš veikals Latvijā ir liels, bet kurš - maziņš.
Treškārt, ja jau kāds ir aizrunājies līdz impulsa precēm, jāteic, ka tām veikalos ir sava noteikta vieta. Jebkurš tirgotājs pateiks, ka impulsa preču zona ir ap kases aparātiem, kur parasti tirgo košļājamo gumiju, neliela izmēra šokolādītes, dažādus nieciņus bērniem utt. Respektīvi, lietas, ko cilvēks, stāvot rindā pie kases, var impulsīvi nolemt pievienot savam iepirkumu grozam, lai gan iepriekš nav plānojis to darīt. Nu, nav pie pārtikas veikala kases aparātiem rindiņā saliktas viskija un degvīna pudeles. Toties tieši virs kases parasti ir cigaretes, par kurām turklāt var teikt, ka tās atrodas no visa pārējā slēgtā nodalījumā. Tam gan ir pavisam cits iemesls - veikalnieki šādi rīkojas, lai viņus gluži vienkārši neapzagtu. Situācija sanāk absurda - likumu rakstītāji grib, lai atsevišķā nodalījumā liek tirgot alkoholu, (maldīgi) uzskatot, ka tāpēc kāds dzers mazāk, bet cigaretes atstāj reālā impulsa zonā. Vēl vienkāršāk sakot - atbildīgās amatpersonas uztraucas, lai tauta nenodzertos, bet tās stipri maz rūp cilvēku nopīpēšanās pakāpe.
Redzot šādu loģiku, jāteic, ka mūsu politiķi, amatpersonas varētu iet vēl tālāk attiecībā uz dažādu lietu aizbīdīšanu, kā mēdz teikt, prom no acīm. Piemēram, veidojot kārtējo valsts budžetu, Finanšu ministrija to ieņēmumu daļu, kas ir virs iepriekšējā gada līmeņa, varētu paslēpt kādā pilnīgi neraksturīgā sadaļā, lai priekšvēlēšanu gaisotnē dzīvojošie deputāti to nepamanītu un neiedomātos sadalīt pēc sava prāta. Protams, acīgākie to vienalga pamanīs un mēģinās panākt noteiktas summas iekļaušanu budžeta izdevumu daļā.
Tieši tāpat arī būtu naivi iedomāties, ka kāds iedzert gribošais Latvijas iedzīvotājs pakautrēsies droši doties pēc grādīgās dziras tāpēc vien, ka to tirgos atsevišķā nodalījumā.