Valda Dombrovska (Vienotība) nu jau otrajai pēc kārtas valdībai šajā nedēļā aprit slavenās 100 dienas. Tātad laiks, kad tiek vērtēts, uz ko katra konkrētā valdība ir spējīga.
Principā jau uz šo valdību 100 dienu principu varētu arī neattiecināt, ņemot vērā, ka viens no koalīcijas partneriem - ZZS - ir neatņemama tās sastāvdaļa jau vairākus gadus un arī daļa ministru savus krēslus deldē ne pirmo dienu. Bet tomēr…
Dombrovskis ir norādījis, ka lielākā valdības veiksme šajā laikā esot valsts budžeta apstiprināšana. Protams, var piekrist, ka veiksme ir tā apstiprināšanas fakts, taču pats budžets gan ir nosaucams par neveiksmi. Gan tāpēc, ka tā konsolidācija pārsvarā tika plānota tieši uz nodokļu sloga palielināšanas rēķina, gan arī tādēļ, ka nevarēja paiet pat viens gadiņš, lai valdībai nenāktos sākt domāt, kādus nodokļus vēl varētu pakustināt. Tiesa, pats Dombrovskis kā lielāko neveiksmi min nespēju vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem, un arī šajā jomā viņam nevar piekrist. Faktiski jau šī nespēja vienoties bija tikai īstās lielās neveiksmes likumsakarīgs iznākums. Respektīvi, tās bija sekas, nevis cēlonis.
Lielāka neveiksme ir tā, ka šā gada budžets ir veidots, izmantojot sen labi zināmo, taču ārprātīgi novecojušo un neefektīvo recepti - lineāra izdevumu griešana un nodokļu celšana. Savukārt par reformām, ko ir pieprasījusi sabiedrība, kā neko nesaprotošie mediji, un nereti nolādētie aizdevēji, tiek tikai runāts, līdz darīšanai tā īsti nenonākot. Taisnības labad gan jāteic, ka Dombrovska otrā valdība tā īsti neatšķiras ne no Dombrovska pirmās, ne arī Ivara Godmaņa (LPP/LC) otrās valdības. Arī tur runātāju bija daudz, bet darītāju… Atgriežoties pie Dombrovska otrās valdības, jāatzīst, ka grūti ir saprast, kādēļ reformas tā arī nav uzsāktas. Viens iespējamais iemesls - par to nepieciešamību nekādi neizdodas vienoties koalīcijas partneriem Vienotībai un ZZS. Otrs - abiem koalīcijas partneriem ideja par reformām nešķiet diezko interesanta, un ir izdevīgi kultivēt sabiedrībā viedokli par nesaskaņām koalīcijā. Taču ne uzņēmējiem, ne sabiedrībai kopumā pozitīvs rezultāts nav gaidāms nevienā no šiem abiem variantiem.
Turklāt ir skaidrs, ka arī nākotnē šī valdība gatavojas iet jau iemīto taku, par ko liecina vēlme celt akcīzi degvielai, palielināt tarifus elektroenerģijai, iekļaut siltumenerģijas tarifos nesamaksātos parādus utt. Nenoliedzami šāda pieeja politiķiem, amatpersonām ir ērtāka, jo neprasa rūpīgi izsvērtu darbu ilgtermiņā, kas būtu vajadzīgs, realizējot reformas. Redz, vienkārši palielinot kādu no minētajiem maksājumiem, uz efektu var cerēt jau nākamajā dienā, tiesa, kaitējot tautsaimniecībai ilgtermiņā. Savukārt, īstenojot reformas, ir skaidrs, ka efekts ir gaidāms ilgtermiņā, bet rīt uz pusdienlaiku nekādas pozitīvās izmaiņas vēl nebūs notikušas. Šī sakarība ir labi zināma uzņēmējdarbībā strādājošajiem, bet diemžēl (joprojām) ne politikā, ne valsts sektora augšējos kabinetos nodarbinātajiem.