Ar pašreizējo situāciju darba tirgū nav apmierināti nedz darba devēji, kuri akūti izjūt darbaspēka deficītu, lai gan bezdarbnieku ir salīdzinoši daudz, nedz darba ņēmēji, kuri vēlas lielākas algas, ko lielākoties spēj piedāvāt kompānijas ārzemēs, kas savukārt veicina darbaspēka aizplūšanu.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Baltijas pagaidu nodarbinātības un darbā pieņemšanas uzņēmuma Biuro klientu apkalpošanas vadītāja Baiba Rozentāle. Viņa norāda, ka situācija ir neordināra, jo tikai 2% aptaujāto iedzīvotāju nesaskata nekādas problēmas darba tirgū, kas ļauj secināt, ka 98% Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar pašreizējo situāciju un izjūt dažādas nepilnības nodarbinātības segmentā.
Fragments no intervijas
Kāda situācija ir darba tirgū Baltijas valstīs? Vai ir novērojamas atšķirības starp Latviju un tās kaimiņvalstīm?
Visas trīs Baltijas valstis ir Eiropas Savienībā, kurā ir brīva darbaspēka kustība, un tieši tāpēc ļoti daudz līdzību, tomēr ir arī savas atšķirības, kuru pamatā ir konkrētās valsts specifiskas nianses. Pašlaik gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Igaunijā ir salīdzinoši liels pieprasījums pēc darbiniekiem. Jāņem vērā, ka šāds pieprasījums nav lokāla Baltijas, bet gan visas Eiropas situācija, kura arī atstāj savu ietekmi uz darbspējas vecumā esošo cilvēku izvēli, kur strādāt. Vakances vairāku desmitu tūkstošu apjomā ir gan Latvijā, gan Lietuvā un arī Igaunijā, un to aizpildīšana bez viesstrādniekiem faktiski nav realizējama. Līdztekus minētajam ir arī otra medaļas puse — ikvienā no Baltijas valstīm ir bezdarbnieku armija, kura mērāma vairākos desmitos tūkstošos. Covid -19 pandēmija būtiski mainīja darba tirgu, jo, kur vien iespējams, ir aizsācies attālinātais darbs, turklāt cilvēks, dzīvojot Latvijā, var strādāt jebkurā pasaules valstī.
Bet ir arī otra medaļa puse, proti, Covid-19 pandēmijas apkarošanai ieviestie ierobežojumi un vēl jo vairāk Krievijas invāzija Ukrainā samazināja nodarbināto skaitu. Proti, Covid -19 dēļ bija ierobežota vai pilnībā paralizēta darbība vairākos tautsaimniecības segmentos, un atkarībā no katras valsts politiķu lēmumiem arī šo jomu darbiniekiem nebija darba, tie saņēma dīkstāves pabalstus. Taču bija arī uzņēmumi, kuri šādā situācijā, kad valsts liedza iespēju strādāt vai strādāšanai bija noteikti ļoti būtiski ierobežojumi un prasības, nolēma darbiniekus atlaist. Krievijas invāzija Ukrainā radīja problēmas tiem uzņēmumiem, kuri bija tieši vai pastarpināti saistīti ar savu preču vai pakalpojumu pircējiem Krievijā vai arī no šīs valsts importēja preces, kuras izmantoja savu produktu ražošanā.
Rezultātā daudzas kompānijas bija spiestas meklēt jaunus sadarbības partnerus citur pasaulē, taču šis process nenotiek ļoti ātri, tāpēc tika samazināts nodarbināto skaits. Lietuvā, piemēram, no Krievijas invāzijas Ukrainā smagu triecienu saņēma mēbeļu ražotāji, kamēr Latvijā un Igaunijā šīs nozares spēlētāji tik būtiski to neizjuta. Karš Ukrainā Latvijā bez darba atstāja cilvēkus, kuri strādāja Krievijas preču tranzīta apkalpošanā. Tajā pašā laikā nekas kardināli nemainījās darbinieku vakancēs. Kā bija pieprasījums pēc inženieriem, farmaceitiem, ķīmiķiem, IKT nozares speciālistiem, tā arī palika, jo diez vai kāda vienkāršā darba darītājs pēkšņi spēj pārkvalificēties un strādāt par ķīmiķi vai programmētāju. Vēl vairāk - viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas sfērā strādājošie ar nelieliem izņēmumiem nevar būt celtnieki, kravas auto šoferi u.tml.
Visu interviju lasiet 15.augusta žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
Abonē arī digitāli!