Marokā pavadīju piecus mēnešus – no septembra sākuma līdz janvāra beigām. Gribēju dzīvē pārmaiņas un ļāvos divu puišu (latvieša un igauņa) piedāvātajai iespējai braukt palīgā piesaistīt tūristus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.
Viņi jau iepriekš piedāvāja auto izbraucienus pa šo valsti un bija nolēmuši Atlantijas okeāna krastā veidot arī sērfošanas nometnes, kurās mans darbs bija vadīt jogas nodarbības. Abus puišus iepriekš nepazinu, biju tikai dzirdējusi par viņu organizāciju Avantūristi. Aizbraucot uz Maroku, kopīgi veidojām nometnes mītni pie okeāna. Tā piekrastē ir daudz sērfošanas punktu.
Tiem, kuri vēlas viļņus un vēju, cer izbaudīt okeāna priekus, uz Maroku ir jādodas laikā no oktobra līdz aprīlim. Tad nav ļoti karsti, bet ir vējš un viļņi. Vietējā tūrisma sezona ir no maija līdz augustam, kad savukārt ir ļoti karsts, gaiss sasilst virs 30 grādiem. Šajā periodā var braukt sauļoties, lai gan Marokā saules peldes okeāna piekrastē var baudīt visu gadu. Piemēram, septembrī piedzīvoju 30 grādus, un šāds karstums okeāna radītā mitrā gaisa dēļ man bija grūti paciešams. Vakarā pēc sešiem noriet saule un var dabūt veldzi. Jārēķinās, ka Maroka ir liela. Siltāks būs teritorijās okeāna piekrastē, bet, braucot valsts vidienē, kur ir kalni, laika apstākļi ir citi – tur ir nedaudz vēsāk.
Visu rakstu Uz Maroku pēc lielajiem viļņiem lasiet 5. februāra laikrakstā Dienas Bizness.