Pagātnes kļūdu labošanai ir laiks vairāku gadu garumā, bet biedriem ir jāizdara izvēle par to, kas vadīs partiju pārmaiņu laikos un kāda būs partijas nākotnes ekonomiskā platforma
To intervijā Dienas Biznesam stāsta ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņš partijas nākotni redz nevis tikai pašreizējā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) veidolā, bet daudz plašākā politisko spēku apvienībā, jo viena pati Latvijas Zemnieku savienība nevar «ieņemt» ne Rīgu, ne Daugavpili un pat ne daudz mazākas pilsētas.
Fragments no intervijas, kas publicēta 11. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:
Vai šobrīd ir skaidri iemesli, kāpēc 13. Saeimas vēlēšanās tika iegūts daudz mazāk vēlētāju balsu nekā iepriekšējā parlamentā, vēl jo vairāk, ja Valsts prezidents, Ministru prezidents, finanšu, zemkopības, aizsardzības un veselības ministri bija no ZZS, kurā darbojas arī LZS?
Realitāte ir tāda, kāda tā ir, un tā ir jāpieņem. Latvijas vēsturē jau tā ir bijis, ka iepriekšējo valdību veidojošā partija nokļūst opozīcijā, taču šodienas situāciju ir grūti salīdzināt ar 10 vai 25 gadus tālu pagātni. Pašreizējās situācijas pamatā ir gan objektīvie, gan subjektīvie faktori. Pasaulē, Eiropā un arī Latvijā ir liels sabiedrības pieprasījums pēc jaunām sejām (tā atnāca ASV prezidents Donalds Tramps, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja utml.) politikā un arī jaunas politikas, kas diemžēl vairāk velk uz populismu – solīt neizpildāmas vai ļoti grūti izpildāmas lietas, ko potenciālie vēlētāji vēlas. Bet potenciālie vēlētāji vienmēr vēlas vairāk naudas makā, lielākas valsts rūpes par visiem, bet tajā pašā laikā tiek ignorēta skaudrā realitāte – cik daudz naudas ir valsts makā un cik no solītā ir iespējams izpildīt. Nenoliedzami, ka pērnruden priekšvēlēšanu kampaņā bija ļoti izteikts vairāksolīšanas čempionāts, kurā LZS gan nepiedalījās. To, ka šie politisko konkurentu solījumi nav izpildāmi, liecina arī 2019. gada akceptētais valsts budžets, kurā nav nedz solītās minimālās algas 500 eiro mēnesī, nedz arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma 500 eiro mēnesī. Tieši tāds pats liktenis ir piemeklējis arī citus solījumus. Un vēl viens faktors, ko sakāpināti cītīgi uzsvēra politiskie konkurenti attiecībā uz LZS, – ka tajā ir daudz izbijušo komunistu, tādējādi spēlējot uz cilvēku jūtām. Jā, LZS ir tādi biedri, kuri ir bijuši komunistiskajā partijā. Arī es biju, bet tas taču nebija un nav jaunums jau vairākas desmitgades.
Ir, protams, otra objektīvo iemeslu daļa – politisko spēku apvienība (ZZS) neizturēja varas partijas pārbaudījumu testu. Turklāt socioloģisko aptauju reitingi, kuri bija daudzus mēnešus pirms vēlēšanām, mūs būtībā iemidzināja, un dominēja viedoklis, ka viss ir kārtībā, jo esam otra populārākā politiskā apvienība aiz Saskaņas, un rezultāts (pārstāvība Saeimā) jau nekur nepaliks. Tajā pašā laikā klusāki un skaļāki trauksmes zvani skanēja un jo īpaši no pērnās vasaras, kad apvienības reitingi sāka slīdēt lejā.
Vienlaikus savā politiskajā karjerā neesmu redzējis nevienu partiju, kura, veicot reformas, būtu ļoti populāra sabiedrībā. Ja būtu gribējuši mierīgi dzīvot un atrasties valdību veidojošo spēku orbītā, tad nevienu no veiktajām reformām nevajadzēja īstenot. Arī pašlaik varu prognozēt, ka jaunais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ar administratīvi teritoriālo reformu nonāks turpat, kur savulaik nonāca Tautas partija, kuras laikā aizsākās pašvaldību reformēšana. Par nožēlu vai laimi, bet Latvijas sabiedrības aktīvākā daļa ir ļoti konservatīva un ar ļoti lielu neuzticību raugās uz jauninājumiem. Arī tās reformas, kuras tika veiktas laikā, kad politisko spēku apvienība ZZS atradās augstākajā politiskās varas olimpā, nebija līdz galam izskaidrotas, bet dažas pat kļūdainas vai arī to ieviešana radīja būtisku negatīvu blakusefektu. Katram no minētajiem faktoriem ir sava ietekme uz to, ka pašlaik tā vairs nav varas partija, bet gan atrodas opozīcijā.
Vai varat vēlreiz restartēt LZS, kā to izdarījāt savulaik?
Domāju, ka varu, jo savulaik, 1999. gadā, kļūstot pat Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju, situācija bija daudz bēdīgāka – LZS nebija pārstāvēta parlamentā, partijai bija aptuveni 100 000 Ls (pašlaik ap 142 000 eiro) liels parāds, partijas biroja darbinieki vairākus mēnešus nebija saņēmuši algu, bija parāds par komunālajiem pakalpojumiem un kopumā bija tikai 300 biedru. Pašlaik situācija ir citādāka, jo LZS ir parlamentā pārstāvēta, tās biedri ir ne tikai daudzu pašvaldību deputāti, bet arī vadītāji, biedru skaits arī ir daudzkārt lielāks – 1500.
Visu rakstu lasiet 11. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!