Gadījumā, ja starptautiskās institūcijas atteiks aizdevumu Latvijai, mums nav alternatīva turpmākās attīstības plāna. To intervijā Db atzīst Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis. Tomēr joprojām netiek sniegtas atbildes ne par to, cik īsti naudas Latvija grib aizņemties, ne arī to, cik ilgā laikā tā būs jāatdod.
Ir skaidrs, ka Latvijas valdība vēlas aizņemties vairākus miljardus eiro no SVF un citiem starptautiskajiem tirgiem. Par cik lielām summām īsti ir runa?
Esam izdarījuši pirmo darbu, uzņēmēju valodā to sauc par biznesa plānu. Esam to sagatavojuši un par to vienojušies. Naudas devēji pieņem lēmumu par to, cik liela ir šā plāna vērtība, un tikai tad, kad viņi būs pieņēmuši lēmumus par iespējamā atbalsta apjomiem un savstarpējām sakarībām starp naudas iespējamo aizdevēju listi, mēs varēsim par to runāt. Mēs esam pilnībā atvērti, ļoti labi zinām, kādas ir mūsu vajadzības, kuras no tām ir primārās, kuras - sekundārās.
Kādas tad ir šīs mūsu vajadzības?
Pirmām kārtām runa ir par mūsu valsts budžeta deficītu, kuram attiecībā uz nākamo gadu nav cita finansēšanas avota kā vien starptautiskās institūcijas. Tāpat mums ir jāpārfinansē zināms līdzšinējais parāds. Un tas viss kopumā veido ap pusotru miljardu latu. Mēs pilnīgi skaidri apzināmies, ka finanšu sektora stabilitātei mums vajag zināmu spilvenu - ne jau obligāti tas viss būs nepieciešams un tiks izmantots, bet mēs redzam, ka ir aizņēmumi, kuri, iespējams, šim sektoram būs jāpārfinansē plus jārisina likviditātes problēmas.
Cik liels spilvens ir nepieciešams?
Arī apmēram pusotrs mil-jards latu. Mums ir pilnīgi skaidrs, kas ir pirmie un svarīgākie pārfinansējumi. Tajā pašā laikā šodien nevajag spekulēt ar miljardu skaitu, kamēr nav pietiekami labi skaidra vienošanās ar starptautiskajiem partneriem. Pat kaimiņi igauņi, saprotot situācijas nopietnību reģionā, šodien ir pauduši atbalstu un gatavību palīdzēt. Jo plašāks būs šis sadarbības partneru loks, jo pārliecinošāka būs kopējā situācija attiecībā uz uzticību kopējai Latvijas rīcībspējai. Tas savukārt var stimulēt pārējo partneru uzticību.
Igauņi gan sāk apspriest, vai viņiem pašiem nav nepieciešama starptautisko institūciju palīdzība... Kā iespējamā aizņemšanās summa, kas publiskajā telpā ir bijusi minēta, ir ļoti plašā diapazonā - no 3 līdz pat 13 miljardiem eiro. Tātad, atbilstoši jūsu teiktajam, būs vajadzīgi apmēram trīs miljardi latu?
Mēs šodien nespekulējam ar summām. Mums ir jāpabeidz sarunas. Pašreiz mēs esam izdarījuši pirmo svarīgāko lietu - esam sagatavojuši grozījumus likumdošanā, parādot, ka esam spējīgi pietiekami īsā laikā valdībā un parlamentā vienoties par programmu, kuras vērtība ir viens miljards latu gadā. Mūsu programmas vērtība nākamā gada budžeta izteiksmē ir viens miljards latu, ko veido izdevumu samazināšana un ieņēmumu palielināšana. Šī rīcība mums dod cerības, ka mēs varēsim vienoties ar starptautiskajiem partneriem par atbalstu nākamajā gadā, jo ir pilnīga skaidrība, ka atbalsts no starptautiskajiem partneriem mums ir nepieciešams, jo kapitāltirgi ir ciet.
Tātad to, cik liela būs mums pieejamā palīdzība, izlems jūsu pieminētie starptautiskie partneri, nevis mēs paši?
Mēs kopā par to vienosimies.
Jūs nosaucāt divas galvenās pozīcijas, kam būtu nepieciešama šī finansiālā palīdzība. Vai ir vēl kādas?
Ir nepieciešamība redzēt skaidrus avotus, kā mēs nodrošinām struktūrfondu apguvi. Tā ir viena no sadaļām, kur ir būtisks potenciāls zināmā mērā stabilizēt tautsaimniecību. Kopīgās debatēs esam nonākuši pie secinājuma, ka, ja runājam par Latvijas redzējumu, kā mēs mazinām izdevumus, tad struktūrfondi nekādā gadī-jumā nedrīkst tikt pakļauti šim riskam. Īstenībā tā ir viena no sadaļām, kādā veidā mēs maksājumu bilanci spēsim noturēt pietiekami sabalansētu. Struktūrfondi, to apguves process ir viens no priekšnosacījumiem, lai 2010. un 2011. gadā mūsu valūtas ieņēmumi palielinātos. Ja viss ies pietiekami ātrā tempā, nākamajā gadā šim mērķim mēs saņemsim aptuveni 800 līdz 900 miljonus latu, bet aiznākamajā gadā - tieši tādu pašu summu.
Skaidrības nav arī par to, cik ilgā laikā aizņemtā naudas summa mums būs jāatdod?
Šāda vienošanās būs nosacījumu paketē, kuru mēs izstrādāsim ar starptautiskajiem partneriem. Runa ir par tālākajām debatēm par aizņēmuma nosacījumiem, tostarp atdošanas veidiem un metodēm. Skaidrs ir tas, ka šeit ir jārunā par divām būtiskām lietām - par spēju pārveidot mūsu budžeta struktūru, lai, ekonomikai atveseļojoties, mēs spētu palielināt nodokļu bāzi no budžeta ar deficītu uz budžetu ar proficītu, kā arī ir jāskatās uz pašu resursiem, ar kuriem mēs šo naudu plānojam atdot. Ir pilnīgi vienalga, vai tie ir ieguldījumi kapitālsabiedrībās, kuras mēs vēlāk varam pārdot, lai gūtu vismaz daļu vajadzīgā finansējuma, vai arī rīkojamies kā citādāk. Šobrīd mēs to visu liekam kopā un vienosimies par attiecīgiem termiņiem un nosacījumiem.
Varbūt vismaz varat pateikt, cik liels ir iespējamā naudas atdošanas laika diapazons?
Mēs šobrīd par to debatējam.
Kāds ir scenārijs situācijai, ja potenciālie naudas aizdevēji nepieciešamos līdzekļus mums tomēr atsaka?
Ja starptautiskie partneri finansējumu atsaka, ir ļoti skaidrs nākamais scenārijs - budžeta nomazināšana līdz tādam budžetam, kurš ir sabalansēts.
Uz kā rēķina?
Mēs varam iztērēt to naudu, kas mums kasē ir. Taču, ja mēs nevarēsim nākamgad aizņemties, mums būs jātērē tikai tas, kas būs mūsu kasē. Loģiski vai ne?
Protams, loģiski. Bet uz kā rēķina vēl tiek plānots samazināt izdevumus?
Mēs šobrīd esam izdarījuši visu, lai pie šādām debatēm nenonāktu. Tas ir tas, uz ko mēs esam strādājuši visu pēdējo mēnesi dienu un nakti.
Viens no nepopulārākajiem lēmumiem, kas pēdējā laikā ticis pieņemts, ir PVN likmju palielināšana. Vai jūsu skatījumā šis solis dos gaidīto labumu?
Palielināšana vai samazināšana?
PVN diemžēl palielināja...
Jā... Intuitīvi, protams, šķiet, ka ēnu ekonomika šādas stingrākas fiskālās politikas gadījumā pieaugs. Ir bažas, ka šis papildu spiediens uz patēriņu turpinās to mazināt, tādējādi finansiālā bilance var kaut kā izrādīties ne tik pozitīva, kā mēs šobrīd ceram. Ja skatāmies, kādā veidā aprēķina ēnu ekonomiku, mūsuprāt PVN un akcīzes nodoklis ir vieglāk administrējams. Patērētāji tik lielā mērā to neizjutīs, bet ražotājiem nodokļu sloga pārlikšana no tiešiem nodokļiem uz patēriņu tomēr būs papildu atspaids tiem nodokļu instrumentiem, kurus mēs jau iekļāvām novembrī, apstiprinot nodokļu paketi attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli. Protams, mēs vienmēr varam teikt - par maz, par maz, par maz..., iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) vajadzēja nogāzt līdz 20 % utt.
Ne viens vien eksperts ir izteicies, ka šādā situācijā IIN likmi būtu vajadzējis samazināt no 25 līdz 20%...
Jā, bet parādiet avotus pretī, lai mēs spētu nofinansēt šo situāciju. Stratēģija no mūsu puses ir ļoti skaidra - mēs gribam turpināt stiprināt ražošanas spējas pret pašreizējo likumdošanu. Mēs ieliekam tos instrumentus, kurus varam nofinansēt. Pie pietiekami sekmīgas tālākas skaudras taupības politikas mēs varēsim atvērt vietu nākamajiem stimuliem, kas uzrautu ražošanu vairāk. Jā, mūsu pieņēmumi, ka, palielinot patēriņa nodokļus, kopējā naudas masa netiks vairota, ir pamatoti. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka mūsu nodokļu administrācija ar attiecīgā apjoma instrumentiem spēj nodrošināt palielināt nodokļu ieņēmumu, kas mums šobrīd ir kritisks.
Eiropas Komisija savās rekomendācijās krīzes situācijas pārvarēšanai kā vienu no iespējām ieteica izskatīt iespēju samazināt nodokļu likmes. Kāpēc Latvija iet pilnīgi pretēju ceļu?
Mēs nedrīkstam skatīties uz šīm situācijām attiecībā uz visām valstīm vienādi. Jāsaprot, ka nodokļu palielināšana patēriņam ir nodokļu palielināšana importam. Milzīgu apjomu preču mēs importējam. Nevar salikt kopā tās valstis, kas iekšā ražo šīs preces un kur PVN mazināšana veicina iekšējo ražošanu. Mēs ar nodokļu mazināšanu patēriņa precēm stimulētu blakus ekonomikas, kas ražo preces, kuras sūta pie mums pārdot. Tāpēc šobrīd stratēģiski svarīgi ir ne tik daudz uztraukties par tās sadaļas stimulēšanu, kuru mēs importējam un turpinām maksājumu bilancē taisīt mīnusu... Mums tā vietā tekošā konta deficīts, kurš joprojām ir ekstrēmi, neadekvāti liels priekš jēdzīgas ekonomikas, ir jāpieliek visi spēki, lai stimulētu ražošanu un eksportspēju, nevis tik daudz bēdātos, ka tās valstis, kas tik daudz saved šeit preces, tās vairs nepārdos.
Un tomēr – vai šāds lēmums, jūsuprāt, nenozīmēs bankrotu virknei vairākās nozarēs strādājošajiem uzņēmumiem?
Apzināmies iespējamos riskus, kurus var nodarīt pasaules pašreizējās ekonomiskās situācijas sekas.
Šobrīd gan nu jau ir runa par Latvijas, nevis pasaules ekonomiku, nodokļu politiku...
Nē! Mums jāsaprot, ka mums ir jābalansē starp valsts konkurētspēju un nozaru konkurētspēju. Tikai tāpēc vien, ka kādā no nozarēm tas var nākamajā gadā apgrūtināt konkurētspēju, mēs nevaram zem riska pakļaut visu pārējo pašreizējo valsts situāciju. Mums ir jābūt pietiekami skaidrai politikai, ka mēs mazinām samazināto PVN likmju skaitu. Samazinātās likmes nav sociālās politikas instruments - tas ir nevajadzīgs instruments, kas ir vairāk politisks nekā sociāls. Mēs turam attiecīgo nodokļu bāzi, ar kuru mēs spējam nofinansēt savu kasi, un strādājam sadarbībā ar šīm nozarēm par nosacījumu paketes veidošanu attiecībā uz nodokļu administrēšanu, lai tā būtu pēc iespējas efektīvāka.
Atbilstoši jūsu teiktajam, valsts konkurētspējas vārdā tiek upurēta atsevišķu nozaru konkurētspēja?
Tas, kā mēs šobrīd redzam kopīgo risinājumu... Ir pilnīgi skaidrs, ka veselu atsevišķu nozaru konkurētspēja tikai uz samazinātu nodokļu likmju rēķina... Tas nevar būt vienīgais priekšnosacījums, lai attiecīgā nozare varētu darboties. Tas ir bijis tai veicinošs faktors - par to nav šaubu. Šobrīd mēs nonāksim pie tā risinājuma, kas sabalansē pietiekami līdzvērtīgu nodokļu politiku un jēdzīgi tēmētu valsts atbalstu, lai nozari atbalstītu un stimulētu.
Šobrīd izstrādātais ekonomikas stabilizācijas plāns ir izstrādāts Latvijas valdības ietvaros, vai arī to visu no mums pieprasa starptautiskie naudas aizdevēji, galvenokārt SVF?
Konsultējoties ar starptautiskajiem partneriem, šis redzējums tapa. Starptautiskie partneri uz mums skatās.
Savulaik valdība lēma par uzdošanu Hipotēku un zemes bankai pārņemt 51% Parex bankas akciju, bet dažas nedēļas vēlāk – 85%. Kas notika šo nedēļu laikā?
Bija skaidrs, ka sadarbībā ar konkrētajiem diviem akcionāriem stabilizācijas process nebija tik veiksmīgs, kā mēs cerējām.
Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis traucēja šim procesam?
Nē! Naudas atplūde neapstājās, redzējām, ka jāmeklē papildu risinājumi, lai nodrošinātu bankas stabilitāti un ātru lēmumu pieņemšanu. Tika nonākts pie secinājuma, ka veiksmīgai bankas turpmākai atbalstīšanai labākais risinājums ir pilna kontrole valdībai.
Vēl apmēram 15% Parex bankas akciju ir palicis mazākuma akcionāriem. Vai pieļaujat, ka varētu tikt pārņemtas arī viņu akcijas?
Šobrīd strādājam arī ar vairākiem mazākumakcionāriem un valdība ir gatava pārņemt visu viņu akcijas.
Ar kuriem akcionāriem notiek darbs?
Varēsim to teikt, kad būs lēmumi.