Lasītāji bieži apgalvo, ka publiska netīrās veļas mazgāšana viņiem derdzas, taču dzeltenās preses reitingi liecina par pretējo. Šķiet, cilvēki vēlas tieši to – maizi un izklaides – un liekuļo, noliedzot savu interesi par privāta rakstura ziņām. Par to uz sarunu aicināju Izdevniecības Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētāju Aiju Simsoni, kura ne vien izdod žurnālu Kas Jauns, bet arī pati kādu laiku bijusi preses uzmanības centrā.
Protams, ir ierasts, ka pēdējo divu gadu laikā mediji interesējas tikai par skandalozo tiesas procesu, kurā iesaistīta Aijas Simsone, un neliegšos – arī es nenocietos, nepajautājot, kā tas attīstās tālāk. Taču Aija ir nepiekāpīga, vien norāda, ka tiesvedība ir atsākusies, taču viņa nevēlas vairs par to runāt. Punkts. Nav noslēpums, ka sabiedrība par Aiju ir izveidojusi gana daudz stereotipu – konservatīva, agresīva, veiksmīga, Aija ejot «pāri līķiem», lai sasniegtu savus mērķus. Miljonāra sieva, kurai viss tiek pasniegts uz šķīvīša ar zilu maliņu. Tāpēc šīs sarunas mērķis ir palūkoties, kas aiz šiem stereotipiem slēpjas. Iespējams, sākot lasīt šo interviju, daudzi jutīsies vīlušies, jo tas patiešām nebūs kārtējais pikantais stāsts par krūšu implantiem, bet saruna par patriotismu un pozitīvo domāšanu. Jā, blondīne mēdz domāt arī par to, ironizē Aija.
Ekonomiskās krīzes apstākļos cilvēki pirmām kārtām atsakās no tā, bez kā mierīgi var iztikt. Vai bez glancētajiem žurnāliem mēs varam iztikt?
Domāju, ka krīze nav tik dramatiska, kā par to runā. Taču, protams, lasītāju paradumi mainās. Tiesa, vissarežģītāk šobrīd klājas tieši dienas presei, jo tā ir jāabonē gadu uz priekšu. Savukārt žurnālus var pirkt un var nepirkt: šonedēļ naudas nav – neko nepērkam un nelasām, nākamajā nedēļā naudiņa ir – atkal pērkam. Tādā ziņā nedēļas vai mēneša žurnāli ekonomisko krīzi izjūt daudz mazāk, jo mēs esam fleksiblāki. Taču kopumā, jā, protams, šis Latvijas uzņēmējiem nav viegls laiks.
Ja jums būtu iespēja dzīvot, strādāt citā valstī...
Man patīk dzīvot Latvijā. Lai cik grūti laiki, es tomēr mīlu to vietu, kur esmu dzimusi.
Mūsdienās vairs reti kurš piemin dzimtenes jēdzienu. Vai jūs esat patriote?
Jā, noteikti! Ja cilvēks ir gatavs braukt prom no savas dzimtenes, lai tikai nopelnītu lieku kapeiku, tas par viņu kaut ko liecina. Pēc principa: mājas ir tur, kur mani labāk baro. Es to nesaprotu. Mums katram ir jājautā – ko es varu darīt savas valsts labā, nevis – ko valsts var dot man. Tā ir mana dziļākā pārliecība. Ja tu gribēsi, tu varēsi labi dzīvot un pelnīt arī Latvijā. Ir tikai jāgrib.
Ko jūs būtu gatava dot valstij?
Es šeit strādāju, cīnos, maksāju nodokļus, lai cik sarežģīta arī šobrīd būtu situācija. Vai tas ir maz? Starp citu, es varētu būt labs Jūrmalas mērs (smejas)!
Tas ir mājiens politikas virzienā?
Nē, politika man derdzas. Domāju, ka es nekad nepiekristu tajā iesaistīties. Esmu no darītājiem, saimniekiem, nevis runātājiem. Taču es kā jūrmalniece tiešām zinu šīs pilsētas problēmas. Un, ja man dotu divus trīs gadus laika, tiesības brīvi rīkoties, ja mani neiesaistītu politiskajās intrigās, es pilnīgi skaidri zinu, ka sakārtotu Jūrmalu. Tā būtu konfekte! Bet kas Jūrmalā notiek šobrīd!? Visi velk to deķīti katrs uz savu pusi, rauš naudu, bet pilsētai no tā nav nekāda labuma. Esmu vairāk nekā pārliecināta, ka par politiķiem ir jāievēl bagāti cilvēki. Tie, kuriem nekā nav, tikuši pie naudas dalīšanas, domā tikai par savu kabatu. Bet bagātiem cilvēkiem tas nav nepieciešams, viņiem jau viss ir. Viņi tiešām var strādāt idejas un sabiedrības labā.
To jūs sakāt pati no savas pieredzes? Kā bagāts cilvēks?
Arī... Es par to esmu daudz domājusi. Piemēram, labdarībai ir jābūt anonīmai. Ir jārunā par tiem, kuri saņem naudu, nevis par tiem, kuri ziedo. Latvijā viss notiek otrādi. Tāda nepārtraukta zīmēšanās.
Jums kā žurnāla Kas Jauns izdevējai par zīmēšanos laikam ir zināms viss?
Jā, es to redzu pārpārēm. Un bieži vien man tas nepatīk. Varbūt tādēļ, ka es pati neesmu ārišķīgs cilvēks. Es atpūšos pilnīgi citādi – mājās, ģimenes lokā. Tas man dod spēku. Iespējams, tādēļ, ka mans ikdienas darbs ir saistīts ar nepārtrauktu atrašanos publikā. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka es reti apmeklēju saviesīgus pasākumus – nemīlu atrasties smalko aprindu hronikās. Neticēsiet, bet dziļākajā būtībā es esmu kautrīgs cilvēks, un tusiņi mani nogurdina, neredzu tiem jēgu.
Bet daudziem patīk.
Tas ļoti atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Es pazīstu tiešām gudrus, talantīgus, bagātus cilvēkus, kuriem tas šķiet stulbi. Bet ir, protams, arī tādi, kuriem ļoti patīk.
Vai tie galvenokārt nav turīgu vecāku bērni, zelta puisēni, kuriem viss ir nācis diezgan viegli?
Tostarp.
Ko cilvēki, kuri kapitālu ir nopelnījuši paši ar savu darbu, saka par jauno paaudzi? Piemēram, ko par Latvijas zelta jaunatni domājat jūs?
Manuprāt, tas ir normāli, ja turīgi vecāki vēlas nodrošināt savus bērnus. Viņi to dara aiz mīlestības. Labi, ja bērni jau 18 gadu vecumā var atļauties to, par ko vecāki tikai sapņoja. Lai zelta jaunatne pērk tās mašīnas, tos dzīvokļus, tās jahtas. Tās ir pieaugušo cilvēku rotaļļietas, kuras katrs no mums vēlas. Cits jautājums, kas sekos pēc mašīnām un jahtām. Vai tas būs viss? Tas ir pārbaudījums ar naudu un slavu, kurš precīzi atsijā pelavas no lietaskoka.
Man vienmēr ir šķitis interesanti, kā jūs apvienojat to, ka esat žurnālu izdevēja un pati piederat pie Latvijas turīgo cilvēku slāņa. Ja nu Kas Jauns izlemj rakstīt par jūsu paziņām? Aizliedzat?
Varat pajautāt maniem kolēģiem – es nekad neiejaucos redakcijas darbā. Nekad! Es pilnība uzticos saviem kolēģiem. Kā izdevēja principā nosaku tikai katra žurnāla galvenās vadlīnijas, bet nekad nevienam neskatos pār plecu. Bieži vien kādu rakstu ieraugu tikai tad, kad tas jau ir nopublicēts. Šāds princips man ļauj izvairīties no ētiska rakstura problēmām.
Tātad nevienu savu paziņu no paparaci nesargājat?
Nē. Ja žurnālists pats ir šo informāciju atradis, ja konkrētais politiķis vai uzņēmējs tiešām kaut ko nesmuku ir darījis... Lai raksta! Varbūt izklausīsies banāli, bet sabiedrībai tiešām ir tiesības to zināt.
Savulaik jūs apgalvojāt, ka šis sabiedrībai ir tiesības zināt ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ pati labprātīgi piekritāt kļūt par skandāla objektu, sākot publisku izskaidrošanos ar plastikas ķirurgu?
Man tas bija ļoti smags lēmums. Saprotiet, tas ir pārāk intīmi. Man kā sievietei... pazemojoši. Taču es neko nenožēloju. Tomēr nevēlos par to runāt. Viss jau ir izrunāts.
To, kas notiek sabiedrības elitē, jūs noteikti pārzināt daudz labāk par vidusmēra žurnālistu. Pati šajās aprindās apgrozāties. Vai dalāties ar kolēģiem?
Nē, to es nedaru. Ja žurnālists atrod, tad atrod. Ja ne... Es nemēdzu jaukt savas privātās attiecības ar darbu. Visi mani draugi to zina un ar to rēķinās. Ar mani neviens neko nevar sarunāt – ne no vienas, ne no otras puses. Tieši tādēļ es guļu mierīgi (smejas). Man neviens nezvana un nelūdz raut laukā materiālus, kuros, iespējams, kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks pieķerts nepatīkamā situācijā. Un arī žurnālisti neko tādu nejautā.
Savulaik, kad Rīgas Viļņu izdevniecība vēl tikai veidojās, par jums valdīja zināms stereotips...
...jā, blondīne, kurai bagāts vīrs nopircis biznesu. Mani šāds viedoklis nekad nav uztraucis, tādēļ nekad neesmu mēģinājusi pierādīt pretējo. Ja grib, lai tā domā arī turpmāk. To, cik lielu darbu esmu tajā visā ieguldījusi, vislabāk zinu es pati. Un, ja paskatās, kā izdevniecība šo gadu laikā ir izaugusi... Visi jautājumi atkrīt, vai ne? Es tiešām ļoti daudz strādāju, dažkārt pat pārāk daudz (smejas).
Mēdz teikt, ka bagātajiem ir savas dīvainības, moderni hobiji, kas palīdz atgūt spēkus. Šobrīd ļoti moderna ir joga, dažādas austrumu filozofijas.
Man nekad nav paticis mainstream, nevienā izpausmē. Nekad neesmu vēlējusies piederēt pie pūļa. Tas nav stils, bet bezstils. Es zinu visu par to, kas ir moderns, bet brīvi izvēlos, kas ir piemērots man pašai. Man ļoti patīk atrasties mājās, ģimenes lokā. Kādam tas liksies garlaicīgi – darbs, mājas, darbs. Bet man, lai aktīvi strādātu, ir nepieciešams miers un privātā telpa, laiks tikai sev. Kas attiecas uz pamatlietām – visam pamatā ir pozitīvisms. Neko nedrīkst darīt kādam par spīti, lai atriebtos, lai ieriebtu. Visu, ko iesāku, es daru ar domu – lai būtu!
Pat ja, piemēram, kāds konkurents jums noceļ projektu vai pārvilina darbiniekus?
Jā, pat tad! Ja noceļ, tātad es pati kaut ko neesmu līdz galam izdarījusi. Un jācenšas, lai nākamreiz man izdotos labāk. Varbūt jāsāk mācīties, varbūt jāmeklē jauna pieeja. Atkal – jāiziet no plusiņa, nevis mīnusiņa.
Daudzi turīgi cilvēki, kuri savulaik pameta studijas, lai pelnītu naudu, šobrīd atsāk mācības. Arī jūs savulaik nepabeidzāt žurnālistikas studijas Latvijas Universitātē.
Nē, tas mani vairs neinteresē! Jaunībā, jā, man gribējās būt notikumu centrā, un es domāju, ka tieši masu mediji man ļaus realizēt šos sapņus. Taču ātri vien sapratu, ka žurnālists ir tikai rupors, diktofons, kas atskaņo citu cilvēku domas. Bet man gribējās būt kaut kam vairāk. Es pati gribēju veidot notikumus. Ja kādreiz atkal sākšu mācīties, tad tikai kaut ko sirdij.
Piemēram?
Varbūt tā būs astroloģija.
Dzirdēts, ka viena no jūsu lielākajām vājībām ir mode.
Jā! Tāds netikums man piemīt (smejas).
Kā, jūsuprāt, ģērbjas latvieši?
Diezgan vulgāri. Bieži vien pat tā dēvēto smalko aprindu cilvēki nepārzina etiķeti. Bet ir taču pasaulē pieņemti kanoni, kas ir vakarkleita, kas – kokteiļu kleita, kad jāvelk smokings, kad uzvalks.
Jums tas ir svarīgi?
Jā, man patīk skaisti, gaumīgi ģērbti cilvēki. Tas liecina gan par sabiedrības labklājīgu, gan par tās inteliģenci. Dažkārt es skatos uz ielas... daudzas sievietes ģērbjas pārāk uzkrītoši, spilgti. Uz darbu gandrīz kā uz balli. Piekrītu teicienam, ka Dievs ir detaļās. Manuprāt, cilvēka stila izjūtu var noteikt pēc tā, cik prasmīgi, saskaņoti viņš lieto aksesuārus. Un man šķiet smieklīgi, ja cilvēks pērk zīmolu apģērbus tikai pašu zīmolu pēc. Nu, nav tā jaciņa jāvalkā ar firmas zīmi uz āru! Kvalitāte nekliedz. Saprotat? Tādā ziņā daudzās Eiropas valstīs cilvēki tomēr māk ģērbties gaumīgāk.
Un atkal es atgriežos pie sava pirmā jautājuma. Ja jums būtu iespēja dzīvot citā valstī, citā pilsētā...
Varbūt tā būtu Francija, Parīze.
Modes galvaspilsētā?
Ne tikai tādēļ. Sarunas sākumā jūs pieminējāt visus tos stereotipus, kurus man piedēvē: uzņēmēja, miljonāre, iet pāri līķiem. Tā par mani domā Latvijā, bet Francija, Parīze – tā ir vieta, kur tu vari būt viss: veiksmīga uzņēmēja, šarmanta sieviete, ģimenes pavarda sargātāja, sieva, mīļotā. Tev neviens neuzliek vienu zīmogu: uzņēmēja – tātad uzņēmēja, māte – tātad māte. Dienā tu vari risināt biznesa pārrunas, bet vakarā kopā ar vīru un bērniem doties uz kādu restorāniņu vakariņās. Bet, neskatoties uz visiem stereotipiem, es esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi šeit, Latvijā, jo arī šeit es varu sevi realizēt gan ģimenē, gan darbā, gan esot kopā ar draugiem.