Latvijai būtu mazāk investīciju strīdu ar risku zaudēt vismaz 100 milj. Ls, ja pirms rīcības izvērtētu iespējamās sekas. Tāds ir vairāku DB aptaujāto juristu viedoklis par to, kāpēc Latvijas valsts dažu mēnešu laikā ir saņēmusi pretenzijas no trīs ārvalstu uzņēmējiem par viņu interešu aizskaršanu.
Investīciju strīda prasības, ko premjeram un tieslietu ministram iesniegusi Spānijas CAF, Vācijas investors Bertolts Fliks, kā arī Igaunijas uzņēmējs Andruss Petersons, ir uzskatāmas kā starptautiskās arbitrāžas pirmā fāze. Tajā sešu mēnešu laikā valstij ir iespēja vienoties ar strīdnieku vai arī jau laikus sākt sagatavoties starptautiskajai arbitrāžai.
«Manuprāt, tas saistīts nevis ar iespējamo seku neapzināšanos, bet gan ar pašpaļāvību un to, ka investīciju strīdu rezultāts būs pēc vairākiem gadiem – tad, kad tie, kuru darbības vai bezdarbības dēļ tas noticis, sen vairs nebūs savos amatos,» savu viedokli pauž zvērināts advokāts Viktors Tihonovs. Viņš sacīto papildina ar to, ka Latvijā, zaudējot starptautisko arbitrāžu, maksā valsts, t.i., visi nodokļu maksātāji, bet nav regresa prasību pret reālajiem vainīgajiem konkrētajās lietās.