«Man ir šausmīgi sāpīgi, redzot, kā [Valdi] Zatleru knābā nost un visi ir gatavi par viņu izņirgāties. To dara cilvēki, kuri nepazīst viņu kā savas profesijas ģēniju,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis Latvijas Ārstu biedrības prezidents, grāmatizdevējs, blogeris Pēteris Apinis.
«Pēdējos piecus septiņus gadus, pirms kļuva par prezidentu, Zatlers sasniedza līmeni, kad cilvēks sāk dzīvot atrauti no realitātes. Viņš operēja sešas, astoņas, desmit stundas dienā un vadīja slimnīcu (jau ar citu rokām). Zatlers vakarā pieņēma pacientus, kuri stāvēja rindā līdz vienpadsmitiem divpadsmitiem naktī. Viņa cienījamā sieva piegādāja pusdienas uz darbu un kliedza uz tiem, kuri mēģināja iebarot Valdim kaut ko neveselīgu. Lilita Zatlere viņu veda ar mašīnu uz darbu un vakarā no darba atpakaļ uz mājām. Atceros, reiz, kad vēlā vakarā ar savu sāpošo celi biju aizgājis pie Zatlera kā pēdējais pacients, man gandrīz vai bija jāizlūdzas viņa sievai atļauja, ka aizvedīšu Valdi uz mājām no Arsa līdz Brīvības ielai...Tobrīd Zatlers dzīvoja vienīgi darbam, dzīvoja savai medicīnas filozofijai, savai profesionālajai izaugsmei un bija diezgan tālu no visas pārējās pasaules. Tāpēc nespēja reāli izvērtēt viņam izteikto piedāvājumu. Tie, kas gribēja Valdi Zatleru par prezidentu, vadījās no tā, ko redzēja tanī mirklī, proti - cilvēku ar milzīgām darbspējām, kurš pārņemts ar savu misiju, kurš visu dienu strādā un ir ļoti pozitīvs. Tāpēc varu apgalvot, ka Zatlers politikā nonāca labticīgi. Kāds cītīgi bija iegalvojis, ka viņš tai ir atbilstīgs,» stāstījis Apinis.
«Tie, kuri Valdi Zatleru izravēja no viņa ekosistēmas, pataisot par bezcerīgu politikāni, nesaprata, ka ir milzīgs risks cilvēkam pēc piecdesmit tik krasi mainīt savu ierasto vidi,» viņš sacījis.
Apinis intervijā arī paudis viedokli, ka «prezidenta kancelejas vadībai izdevās radīt situāciju, ka Valdim Zatleram tuvoties varēja tikai iztapoņas un dibenlaižas, bet cita viedokļa paudējus turēja tālu no pils. To panāca, piepildot dienaskārtību ar nebūtisku jautājumu gūzmu un trenkājot prezidentu aiz bākugunīm no viena Latvijas gala uz otru».