Uz kara takas nostājušies Ķeguma novada Rembates pagasta metāllūžņu uzpirkšanas uzņēmumi Rembates Metāls un Solid Metal. Asumu konkurencei piedodot fakts, ka katru firmu pārstāv bijušie dzīvesbiedri (oficiāli gan vēl nav šķīrušies) Pēteris Grandāns (43) un Maija Grandāne (34), vēsta laikraksts Latvijas Avīze.
Uzņēmējdarbību pavadot kaislību pilni notikumi, starp kuriem esot likumu pārkāpumi un godprātība, nodevība un uzticēšanās, greizsirdība un paļāvība, atriebība un piedošana, draudi un pretimnākšana, iespējams, pat kopīgi pastrādāts noziegums. Par pēdējo tiesa abiem piespriedusi trīs gadu cietumsodu (M. Grandānei gan nosacīti, spriedums abiem nav stājies spēkā, jo pārsūdzēts).
«Patiesībā nemaz negribu runāt ar jums, jo arī es neesmu «balta un pūkaina», domāju, kā jebkurš, kas strādā šajā biznesā… Taču atrodos situācijā, kad mana bijušā dzīvesbiedra darbības apdraud manu un manas ģimenes, mūsu kopējo bērnu eksistenci šeit, Rembatē. Negribu doties nekur projām, jo šeit ir iekoptas mājas, arī biznesā ir ieguldīts ļoti daudz darba un naudas. Sākumā domāju: labi, esam pašķīrušies, visādi gadās, bet turpinām dzīvot un katrs strādāt atsevišķi tālāk. Bet tad bijušais dzīvesbiedrs sāk graut manu uzņēmējdarbību nelikumīgām darbībām, kuru dēļ ciešu ne tikai es, bet arī mūsu septiņus un četrus gadus vecie bērni,» stāstījusi M. Grandāne.
Abu uzņēmumu metāllūžņu uzpirkšanas laukumi atrodoties viens otram līdzās pašā Rembates pagasta centrā. Maija Pēterim pārmet, ka viņš metālu pārdevējiem maksājot skaidrā naudā, kas aizliegts, un strādājot bez metāla uzpirkšanas licences (par licenci valstij ik gadu jāmaksā Ls 300), izliekoties, ka metāllūžņus uzpērk kā rezerves daļas. Tas ļaujot Pēterim noteikt vismaz par 20% lielāku cenu. Vēl viņš firmai – juridiskai izkārtnei, kas reāli nedarbojoties, Ķeguma Metāls, veikli esot norakstījis 17 000 latu nodokļu parādu. Maija apgalvo, ka viņas Solid Metal strādājot godīgi: ja arī esot pārkāpumi, tad formāli grāmatvedībā.
«Pagājušajā vasarā bija nedēļas, kad ik dienu Rembates Metāls uz Rīgu aizveda konteineru ar 10 tonnām metāllūžņu, bet es tajā laikā staigāju un garlaikojos. Diemžēl Pēteris nemaksā arī uzturlīdzekļus bērniem, nemaz nerunājot par mūža pabalstu manam tēvam, par ko bijām vienojušies, jo mans tēvs, kurš ir sirds slimnieks, te izveidoja metāllūžņu uzpirkšanas biznesu un es ieliku viņam to rokās.
Pēteris man atklāti pateica, ka tagad manu biznesu iznīcināšot. Par to pārliecinājos, kad sāku izjust Ķeguma pašvaldības policijas kārtībnieka Jurija Matrosova – Pētera drauga un bijušā kolēģa – psiholoģisku teroru. Policists regulāri uzkrītoši lēni brauca garām manam placim, mēģinot saskatīt kādus pārkāpumus, bet pie Pētera ieradās un draudzīgi dzēra kafiju. Kad Pētera uzņēmums neatļauti dedzināja riepas un iedzīvotāji par to sūdzējās, policija bija kūtra, pat vedināja teikt, ka dūmi nāk no mana plača.
Bet kad reiz, dedzinot koksnes atliekas, kas ir atļauts, nejauši aizdegās atkritumu tvertne, policists uzreiz bija klāt, fotografēja, un Vides dienests uzlika 250 latu sodu. Tad vēl pēc Pētera iesnieguma Ogres policijā ierosināja kriminālprocesu par informācijas zagšanu. Nolēmu cīnīties. Par konkurenta nelikumīgajām darbībām informēju Ogres policiju. Kā tas var būt, ka uzņēmums ilgstoši atklāti un rupji pārkāpj likumus, bet, neraugoties uz kontrolējošo iestāžu pārmetumiem, turpina darboties tādā pašā garā tālāk!» stāstījusi M. Grandāne.
2004. gadā abi apprecējušies un uzsākuši kopīgu biznesu, nodibinot uzņēmumu Rembates Metāls uz Maijas tēva iestrādņu un pieredzes bāzes.
«Sākumā es Pēterim pilnībā uzticējos. Es atbildēju par darbiem uz vietas, bet Pēteris – par stratēģiju, realizāciju, finansēm, norēķiniem. Pēteris lepojās, ka pirmais Latvijā esot izdomājis shēmu, kā izdevīgāk iepirkt metāllūžņus, noformējot tos par nolietotu tehniku, agregātu mezgliem, rezerves daļām un sadzīves tehniku.
Tas ļāva nepirkt metāllūžņu uzpirkšanas licenci, izvairīties no nodokļiem un maksāt skaidrā naudā. Devām darbu divdesmit cilvēkiem. Godīgi teikšu, ka tāda domu lidojuma kā viņam man nav. Tās mums treknajos gados ļāva tikt pie turības, bet diemžēl arī nogremdēja, kad sākās ekonomiskā krīze un vajadzēja optimizēt uzņēmuma darbību,» skaidrojusi M. Grandāne.
Maija stāstījusi, ka vienlaikus sākušās problēmas personiskajā dzīvē – viņa pati bijusi gatava arī biznesu zaudēt, lai tikai saglābtu ģimeni. Diemžēl vīrs kļuvis arvien nervozāks, haotiski mēģinājis saglābt biznesu, par ģimeni aizmirsis. Bijuši arī asumi. Vīrs sievu piespiedis aiziet no Rembates Metāla, kurā Maija bijusi valdes locekle. 2010. gadā sieviete ar bērniem pārvākusies uz dzīvi pie vecākiem un, pateicoties tēva un viņa drauga atbalstam, izveidojusi Solid Metal. Lielākā daļa ģimenes iedzīves palikusi pie vīra. Sākumā Pēteris maksājis uzturlīdzekļus par bērniem, bet kopš pagājušā rudens pārstājis to darīt. Pazuduši arī kontakti ar bērniem.
Pēteris savukārt laikrakstam atzinis, ka Rembates Metāls esot uz maksātnespējas robežas un, ja kāds bagāts viņa radinieks nepalīdzēšot, viņš bankrotēšot. Metāllūžņu iepirkšanas cenas esot fantastiski augstas, diemžēl konkurence liela un – galvenais – metāllūžņu paliekot arvien mazāk. Piedevām pagājušogad viņam dažādas iestādes sastādījušas ap 20 pārkāpumu protokoliem, daudz iztērējis soda naudās.
Īpaši esot iegāzis kāds Ieņēmumu dienesta Ls 10 000 soda naudas aprēķins par formālu grāmatvedības kļūdu, ko varējusi zināt tikai kādreizējā darbiniece un viņa sieva Maija. Par to, vai arī pārējās pārbaudes uzsūtījusi Maija, viņš negribot domāt: lai arī kā tas būtu, viņš bijušajai dzīvesbiedrei piedodot, jo sieviete tomēr esot viņa bērnu māte.
Dzīvi apgrūtinot arī laulības šķiršanas prāva, kā arī tiesvedība par 4000 latu parādzīmi, ko Maija, ejot no viņa projām, izspiedusi. Viņš būtu arī gatavs zaudēt biznesu un pamest Latviju.
«Rembates Metāls plauka un zēla – bija pat gads, kad apgrozījām miljonu. Godīgi sakot, treknajos gados sakāpa galvā: pirkām dārgus automobiļus, ražošanas telpas, devāmies dārgos ceļojumos uz Seišelu salām, Franču Polinēziju, bet arī valstij nodokļos no 2006. līdz 2011. gadam esam samaksājuši 265 000 latu. Kad uznāca krīze, cīnījāmies, cik varējām. Bet radās likviditātes problēmas. Sieva neizturēja: pārmeta man, ka dzīvojos pa kāršu klubiem, bet pati brauca uz Rīgas naktsklubiem. Tā arī pajuka mūsu dzīve,» stāstījis vīrietis.