Ūdens, saule, biomasa, vējš - alternatīvās enerģijas ražošanā Latvijā ir milzu potenciāls, kas radītu gan daudz darbavietu, gan ļautu pamatīgi nopelnīt. Tā intervijā Dienas biznesam norāda Norvēģijas Statoil jauno enerģētikas risinājumu departamenta direktors Guntis Āboltiņš-Āboliņš.
Viņa pašreizējā darbība saistīta ar ambicioziem saules enerģijas projektiem, kas vismaz daļēji būtu ieviešami arī Latvijā.
Dzīvodams Norvēģijā, viņš novērojis, ka norvēģi līdzjūtīgi skatās uz Latvijas pašreizējo situāciju, tomēr saka, ka pie mums notiekošais bijis paredzams, lai gan varbūt ne tik ātrā tempā.
Jūs Statoil koncernā esat atbildīgs par jauno enerģētikas risinājumu izstrādāšanu. Kā jūs kā sākotnējs Statoil Latvijas filiāles darbinieks esat nonācis pie šādiem pienākumiem?
Latvija Statoil es strādāju kopš 1994. gada. Tur strādājot, es arī pamazām nonācu pie biodegvielas, kas toreiz fosilās degvielas kompānijai bija ļoti netradicionāls solis. Sākām vērtēt, ko tas nozīmētu Latvijas situācijai un kādas iespējas te saskatāmas. Viens no nākamajiem karjeras soļiem man bija iesaistīšanās jauno enerģiju biznesā. Statoil tam ir izveidota īpaša nodaļa. Mans darbs ir saistīts ar jauno, interesanto šīs jomas biznesa iespēju meklēšanu.
Kādas ir jaunākās tendences auto degvielu biznesā? Latvijā šoruden ir ieviests 5% obligātais biodegvielas piejaukums, bet pieļauju, ka strādājat jau pie daudz advancētākiem risinājumiem?
Biodegviela ir ļoti svarīga pamatnozare, uz kuru balstās mūsu darbība. Mēs pētām jaunu degvielu tehnoloģiju attīstību, lai skatītos, kādas aktualitātes būs pēc pāris vai 10 gadiem. Kādreiz es strādāju ar nākamās paaudzes celulozes etanolu, tagad mans darbības lauciņš vairāk saistīts ar saules enerģiju, ūdeņradi un ģeotermālo enerģiju. Vēl ļoti būtiska Statoil darbības joma ir saistīta ar oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijām. CO2 uzglabāšanu zemes dzīlēs Statoil veiksmīgi veic jau 25 gadus. Līdz ar to mēs esam šo tehnoloģiju līderis. Protams, tās ir ļoti dārgas un pašlaik vēl nav komerciāli pieejamas, bet pie tā mēs strādājam.
Automašīnām pašlaik visjaunākā degviela ir ūdeņraža tehnoloģijas. Tomēr arī šīs tehnoloģijas vēl nav komerciālas un to nākotne mērāma nevis gados, bet gadu desmitos. Tomēr šīs tehnoloģijas ir ļoti perspektīvas īpaši pilsētvidē, jo izmešu tām nav pilnīgi nekādu, izņemot ūdeni. Es pats arī braucu ar ūdeņraža mašīnu. Starppilsētu satik-smē un plašākā mērogā gan ūdeņraža izmantošanā vēl ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Tajā skaitā tas, no kā mēs ūdeņradi ražojam, jo pašlaik tas lielā mērā tiek ražots no dabasgāzes. Tādā gadījumā nekāda īpaša efekta uz CO2 taupīšanu nav. Bet ūdeņradi iespējams ražot arī elektrolīzes procesā, pie kā Statoil strādā.
Un cik tāla nākotne ir elektromobiļi?
Elektromobiļu attīstība notiek autohibrīdu virzienā, kuros apvienoti degvielas vai biodegvielas dzinēji ar elektrību. Tīrajiem elektromobiļiem ir viena nianse- automobiļa milzīgā masa. Lai nobrauktu, piemēram, 500 kilometrus, šāds akumulators svērtu aptuveni tonnu. Līdz ar to jāvadā līdzi vesela piekabe ar enerģijas krātuvi. Tuvāko 5-10 gadu laikā mēs jau varēsim redzēt atsevišķus šīs jomas sasniegumus, bet par šo transportlīdzekļu pilnīgu integrēšanos ikdienā mēs varētu runāt, sākot ar kādu 2030. vai pat 2050. gadu. Ar ūdeņraža tehnoloģijām ir līdzīgi.
Arī degvielas šūnu tehnoloģija ir interesanta. Tā ir iekārta, kas ūdeņradi pārvērš elektrībā, bet šai tehnoloģijai atšķirība ir tāda, ka mēs jau vairs nerunājam par tonnu smagu enerģijas krātuvi, ko vadājam līdzi, bet gan tikai apmēram 400 kilogramiem, kas jau ir daudz reālāk. Gandrīz jebkura autokompānija pie šīm tehnoloģijām strādā, bet atkal ir jautājums par izmaksām.
Un kāds ir Latvijas potenciāls, lai piedalītos jauno enerģētikas tehnoloģiju vai degvielu tapšanā?
Latvijai biodegvielas ražošanā ir iespējas, bet jautājums, kādas ir mūsu prioritātes. Latvija varētu strādāt pie nākotnes tehnoloģijām, jo mums ir spēcīgs intelektuālais potenciāls. Bet šobrīd mēs šajā jomā atpaliekam ļoti daudzus gadus, pat 10 vai 20 gadus no biodegvielas ražošanas līderiem. Skaidrs, ka Latvija nevarēs konkurēt ar Brazīlijas cukurniedrēm, arī ar citiem ļoti augstas ražības reģioniem Eiropā, kur varam iegūt ļoti daudz biomasas, ko pārvērst biodegvielā. Bet ir atsevišķas nišas, kur mēs varam izpausties.
Lai gan zināmā mērā jebkura aktivitāte, kas noved pie kaut kāda rezultāta, šobrīd ir laba. Jo tā rada darbavietas un kompetenci. Kur notiks attīstības pagrieziens, pagaidām pāragri teikt.
Taču akmeni ir jāsāk velt kaut vai ar pirmās paaudzes biodegvielām, ko Latvijā pašlaik vairāki uzņēmumi dara. Es esmu ļoti priecīgs par biogāzes attīstību Latvijā, lai gan varbūt nedaudz savdabīgā veidā ar dīvainiem tās ieviešanas kritērijiem. Taču kopumā Latvijai vislielākais potenciāls biomasas un biodegvielas ražošanā ir nevis autodegvielai, bet stacionārajām enerģijas ražotnēm. Kopējais biomasas potenciāls vairākas reizes pārsniedz Latvijas vajadzības, bet tā zemā koncentrācija vienviet norāda, ka mēs nevaram veidot lielas rūpnīcas.
Lielas rūpnīcas gan nozīmē zemākas izmaksas. Taču potenciāls ir apmēram 20 - 40 stacijām, kas varētu nodrošināt ļoti daudz darbavietu. Būtiski, kas šo staciju kontekstā būtu jāskatās, kur likt siltumu, jo tā ir lielākā problēma, strādājot efektīvajā koģenerācijas režīmā. Tāpēc jāattīsta siltumtīkli, kas prasīs laiku, un jādzēš tās investīcijas, kas ir veiktas pašreizējās tehnoloģijās.
Kādi atjaunojamie resursi Latvijā ir visperspektīvākie?
Vējam Latvijā ir tikai jūras staciju perspektīva, tomēr mūsu kaimiņiem šie resursi ir labāki. Taču arī pie mums varētu uzstādīt pietiekami nopietnas jaudas. Taču vēja enerģiju ir jāvar izbalansēt. Ceļu ir daudz, tajā skaitā Eiropas tīkls, bet Latvijai ir arī cits perfekts risinājums - Daugavas kaskāde, protams, ja Daugavā ir ūdens. Latvija patērē daudz, daudz mazāk enerģijas nekā pašlaik Eiropā. Arī saules kolektori pilnīgi noteikti efektīvi strādā tādos platuma grādos kā Latvija. Tikai siltajam ūdenim un apkurei mēs patērējam ievērojamu energopatēriņa daļu — 27%. Šeit saules kolektoru potenciāls ir milzīgs
Kādi, jūsuprāt, ir tie nākotnes enerģijas resursi, uz kuriem mēs varētu sagatavoties jau šodien?
Skaidrs, ka naftas cena, tāda kā tā ir šobrīd, nebūs vairāk ilgi. Īstenībā mums par šo cenu ir jāpriecājas, to rāda vairākas tendences. Nākotnes naftas lauki ir grūtāk iegūstamās vietās, politiski nestabilos reģionos, kas tās ieguvi sadārdzina.
Pieprasījums pēc enerģijas pasaulē aug ļoti strauji, lai arī finansiālā krīze ir izdarījusi acumirkļa korekcijas. Taču par rītdienas cenu ir grūti kaut ko prognozēt.
Nākotnes enerģijas portfelis būs diversificēts, kur nebūs tikai viens avots. Būs gāze, būs vējš kā ļoti nozīmīgs energoresurss. Saule arī ir nozīmīga— 45 sekundēs mēs saņemam tik daudz enerģijas, cik visai pasaulei pietiek gada laikā. Jautājums, kā to pārvērst izmantojamā veidā.
Saules stacijas projekts Eiropai Sahāras tuksnesī —Desertec - ir viens no labiem piemēriem ilgtermiņa projektiem, kas parāda, kā vairākas valstis var vienoties viena mērķa vārdā. Arī Statoil ir savi saules enerģijas projekti Ziemeļāfrikā un Kalifornijā, līdzīgs Desertec, bet vienu soli tālāk, jo mēs investējam nākotnes, nevis šodienas tehnoloģijās. Ceram iegūt saules enerģiju ar augstāku efektivitāti un ceram to iegūt arī ātrāk nekā citi.
Vai Latvija varētu būt arī enerģijas eksportvalsts?
Teorētiski jā, bet vai tas ir pašmērķis? Latvija ļoti lielu enerģijas daļu saražo zaļi. Ar to nevar lepoties daudzas Eiropas valstis. Jautājums, kas notiks, kad savus tīklus savienosim ar Eiropu un vai Eiropas valstis būs gatavas maksāt labu cenu tieši par šādu zaļu enerģiju? Visticamāk, jā.
Pēc 31. decembra mēs būsim brīvā tirgū. Protams, mums nav pietiekami daudz savu elektrības ražošanas alternatīvu, līdz ar to mēs esam daudz vairāk pakļauti riskam, ka tieši cena, ko būsim spiesti maksāt citiem, varētu būt «šaurais posms» mūsu enerģētikā.
Vai Statoil Norvēģijā iet labi?
Mēs krīzei sagatavojāmies savlaicīgi, lai tā neatstātu ietekmi uz mūsu biznesu. Manuprāt, esam spēcīgāki nekā iepriekš tieši attiecībā uz kvalitāti. Investīcijas ir un attīstība notiek.
Ko Norvēģijā runā par Latviju?
Norvēģiju krīze skārusi vismazāk Eiropas Savienībā, līdz ar to viņiem varbūt ir grūti saprast, ko krīze nozīmē vidējam Latvijas iedzīvotājam. Es gribētu teikt, ka tā ir līdzjūtoša un nogaidoša pozīcija, noteikti daudz mazāk agresīva nekā Zviedrijā. Bet viņi uzskata, ka šāds attīstības scenārijs Latvijai bija prognozējams. Es pats gan nedomāju, ka Latviju kritiens piemeklēs tik ātri.