Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Kāds ārsts, strādājot gan publiskajā, gan privātajā sektorā, mēnesī pelna aptuveni 39 000 eiro, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

Minētais ārsts strādā vienā no klīniskajām universitātes slimnīcām, mēnesī vidēji tajā strādājot pilnas slodzes darbu jeb 160 stundas. Par šādu darbu ārsts vienā no lielajām slimnīcām nopelna vairāk nekā 6000 eiro mēnesī.

Taču, kā rāda aģentūras LETA rīcībā esošie apkopotie dati, papildu pilnas slodzes darbam lielajā slimnīcā, ārsts strādā arī komercsektorā, mēnesī par šo darbu nopelnot vēl aptuveni 33 000 eiro. Minētā summa patlaban ir lielākā, ko kāds ārsts mēnesī nopelnījis papildu darba pienākumiem publiskajā sektorā.

Lielākais klīniskajā universitātes slimnīcā kādam citam ārstam izmaksātais atalgojums mēnesī ir aptuveni 11 000 eiro, vēl vairāki ārsti šī līmeņa slimnīcās atalgojumā mēnesī saņemt aptuveni 9000 eiro. Citās klīniskajās universitātes slimnīcās lielākās ārstu algas mēnesī svārstās 3000 - 4000 eiro robežās.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

Mūsu konceptuālajā ziņojumā piecas lapas ir veltītas dažādiem rādītājiem, gan saistībā ar pacientu veselības stāvokļa uzlabojumu, gan organizāciju pārvaldību un efektivitāti. Mēs vēlamies no veselības aprūpes sistēmas izņemt ārā dažādus starpniekus, kas pašlaik pelna uz sistēmas rēķina, intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka veselības ministre Anda Čakša.

Ministre paskaidro, ka runa ir par dažādiem pakalpojumiem, kuru iepirkumos valsts pārmaksā, piemēram, dažādi tehnoloģiju iepirkumi.

Fragments no intervijas

Sociālie partneri vairākkārt ir norādījuši, ka tiem nepatīk nodokļu reformas sasaiste ar finansējuma palielināšanu veselības aprūpei. Tāpat tiek teikts, ka šis palielinājums jāmeklē nozares iekšienē? Cik, jūsuprāt, iespējams atrast nozares iekšienē, efektivizējot sistēmu?

Tādus ierosinājumus esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Un jebkurā sistēmā var atrast vēl papildus 10%. Arī veselības aprūpē, centralizējot iepirkumus, uzlabojot pārvaldību, kādus 80 miljonus eiro būtu iespējams atrast.

Gultasvietu skaita palielināšanai Covid-19 pacientu ārstēšanai pašlaik plānots ierobežot dienas stacionāru darbu.

Tā pirmdien medijiem pavēstīja Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre un Valsts operatīvās medicīniskā komisijas (VOMK) priekšsēdētāja Daina Mūrmane-Umbraško.

Viņa klāstīja, ka pirmdien notikušajā VOMK sēdē apspriesta epidemioloģiskā situācija un iezīmēti trīs iespējamie attīstības scenāriji, kas varētu ietekmēt pacientu stacionēšanu.

"Lai arī saslimstība pēdējo septiņu dienu laikā nedaudz samazinās. Ja iepriekš Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ziņoja par saslimušo skaita pieaugumu par 50%, tad pēdējo dienu, nedēļas laikā ir vērojams 18% pieaugums. Bet jebkurā gadījumā prognoze ir, ka palielināsies pacientu skaits stacionāros," atzina Mūrmane-Umbraško.

Igaunijas valdība ceturtdien atbalstīja likumprojektu par grozījumiem Medikamentu likumā, kas slimnīcu aptiekām dos tiesības importēt zāles.

Grozījumu mērķis ir palielināt zāļu pieejamību slimnīcām un līdz ar to arī pacientiem, kā arī veicināt konkurenci starp vairumtirgotājiem. Turklāt grozījumi ļautu slimnīcām labāk plānot zāļu piegādes un izmaksas un uzlabot gatavību krīzes situācijām.

Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem slimnīcu aptiekām nav tiesību pašām importēt zāles un aktīvās vielas, un tas nozīmē, ka tām medikamenti jāiegādājas no Igaunijā reģistrētiem vairumtirgotājiem.

Likumprojekts paplašinātu potenciālo piegādātāju loku slimnīcu aptiekām, ļaujot slimnīcu konkursos Igaunijā piedalīties ne tikai Igaunijā reģistrētiem zāļu vairumtirgotājiem, bet arī prasībām atbilstošiem Eiropas Savienības vairumtirgotājiem.

Par spīti tam, ka publiskajā telpā veselības ministrs Hosams Abu Meri apgalvo, ka līdz šā gada beigām Latvijā iecerēts organizēt pirmo zāļu rezervju iepirkumu, joprojām jautājums par visaptverošo zāļu valsts rezervju izveidi, kas aptvertu arī hroniskos pacientus, ir iestrēdzis Veselības ministrijā (VM) un progress ir nepiedodami lēns.

Tādēļ Latvijas zāļu ražotāju asociācija (LZR) oficiālā vēstulē aicina VM skaidrot nākamos valsts zāļu rezervju fonda izveides soļus, termiņus un kopējo darbības mehānismu, nodrošinot medikamentu pieejamību visiem pacientiem ārkārtas situācijās un starptautisko piegāžu ķēžu pārrāvumu gadījumos, nevis tikai slimnīcām, kur rezervēm ir jābūt nodrošinātām jau kopš 2020.gada.Lai gan ministrija plāno valsts zāļu rezervju iepirkumus, pašlaik trūkst informācijas pat par tik elementārām lietām kam tieši rezerves tiks paredzētas, kas veiks to uzglabāšanu, kā tiks nodrošināta aprite, kā arī kādi būs visaptveroša medikamentu rezervju fonda izveides nākamie soļi un mehānismi, pēc kādiem tas darbosies.

Latvijas farmācijas tirgū, līdzīgi kā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, zāļu vairumtirdzniecība jeb zāļu apgāde ir stingri regulēts process, kas paredz līdzvērtīgas zāļu iepirkuma iespējas visām ārstniecības iestādēm un nodrošina spēcīgu konkurenci tirgū, kas atsaucas gan fiziskā zāļu pieejamībā, gan arī konkurētspējīgās zāļu cenās.

Tāpēc Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētāja Normunda Staņēviča idejas veidot jaunu lielo slimnīcu kontrolētu struktūru, kas lielajām valsts slimnīcām nodrošinātu zāļu iepirkumus no ražotājiem, radīs konkurences kropļojumus zāļu tirgū, monopolizācijas riskus, vēl lielāku ražotāju ietekmi tirgū un draud ar augstākām cenām visiem citiem pacientiem un arī citām ārstniecības iestādēm, uzskata Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācija (LNZAA).

Veselības ministrija(VM) jau uzskatāmi demonstrējusi savu nekompetenci zāļu iepirkumos, pašiem no ražotājiem iepērkot COVID vakcīnas uz valstij neizdevīgu līgumu pamata, vakcīnas turpinot iegādāties pat šogad, tās uzreiz pēc nopirkšanas norakstot zaudējumos vairāku desmitu miljonu vērtībā.

Puse no slimnīcām, kas Latvijā sniedz diennakts neatliekamo palīdzību, pērno gadu noslēgušas mīnusos, turklāt tie ir vēl lielāki nekā gadu iepriekš .

Skaidrojums zaudējumiem no gada uz gadu nemainās – nepietiekams valsts finansējums. Vai nākamgad naudas būs vairāk, šobrīd vēl pāragri spriest. Veselības ministrija gan ir viena no četrām ministrijām, kam nākamgad solīts līdzekļus palielināt nevis samazināt, taču neticama ir iespēja, ka atrastos visi 159 milj. eiro, ko tā papildu prasījusi dažādiem mērķiem, tostarp ārstniecības pakalpojumu apmaksas tarifa paaugstināšanai. Pagājušās nedēļas beigās valdība vienojās Veselības ministrijai neatliekamajiem pasākumiem piešķirt 12 milj. eiro, tomēr jāņem vērā, ka darbs pie nākamā gada valsts budžeta vēl turpinās, līdz ar to vēl nav iespējams precīzi lēst, kā tiks sadalīti ministrijai papildu solītie līdzekļi.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Satiksmes ministrs Anrijs Matīss ir uzdevis ministrijai un atbildīgajiem dienestiem nodrošināt, ka ziemas periodā preventīvā kaisīšana tiek nodrošināta ne vien uz valsts galvenajiem autoceļiem, bet arī uz zemākas klases autoceļiem, kuri ved uz skolām un slimnīcām, informē ministrijā.

«Ziemas periodā ir jāgādā, ka skolēni tiek droši nogādāti līdz skolām, bet slimnieki un ātrās medicīniskās palīdzības transports var nokļūt līdz slimnīcām. Reģionos uz šīm iestādēm bieži vien ved ne tikai galvenie autoceļi, bet arī B un vēl zemākas klases ceļi. Šiem ceļu posmiem ziemā būs jānodrošina preventīvā uzturēšana,» uzsver Matīss.

VAS Latvijas Valsts ceļi un VAS Latvijas autoceļu uzturētājs būs arī jāizvērtē, vai ir kādi C klases autoceļi, kas nodrošina nokļūšanu uz skolām un slimnīcām, un kuriem tamdēļ arī jāpievērš pastiprināta uzmanība ziemas periodā.

Tāpat kā gada sākumā, arī šajā ziemas periodā preventīvā kaisīšana būs jānodrošina uz A un A1 klases autoceļiem, kas pārsvarā ir valsts galvenās nozīmes autoceļi.

Veselības ministres Ilzes Viņķeles (AP) vīzijā par Latvijas slimnīcu tīklu būtu trīs universitātes un četras reģionālās slimnīcas, bet pārējās būtu zemāka līmeņa slimnīcas, šādu viedokli šodien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā pauda ministre.

Patlaban saskaņā ar Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtību Latvijas slimnīcu tīkls veidojas no 39 slimnīcām, kuras iedalītas piecos līmeņos.

Piektajā jeb augstākajā līmenī ir trīs Latvijas lielākās slimnīcas - Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīca un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Ceturtajā līmenī ir septiņas reģionālās slimnīcas, trešajā - vēl septiņas slimnīcas, otrajā - četras, bet pirmajā - sešas. Tikmēr vēl ir arī trīs piektā līmeņa specializētās slimnīcas un deviņas specializētās ārstniecības iestādes.

Viņķele sacīja, ka no 1.aprīļa vajadzētu sākties veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai atbilstoši slimnīcu līmeņiem, tomēr viņai ir bažas, ka atsevišķas slimnīcas izvēlējušās pārāk augstu līmeni un nespēs nodrošināt apsolītos pakalpojumus.

Šodien spēkā stājas virkne ar ārkārtējo situāciju saistītu ierobežojumu, tostarp pulcēšanās ierobežojumi un masku valkāšanas prasība iekštelpās.

Otrdien Ministru kabinets lēma Covid-19 izplatības ierobežošanas nolūkos pagarināt valstī izsludināto ārkārtējo situāciju līdz 11.janvārim, vienlaikus nosakot virkni ierobežojumu.

Līdz ar to no šodienas visā Latvijā ikvienam ikdienas gaitās būs jāievēro "2+2" princips, proti, jāievēro divu metru distance un tikšanās jāierobežo līdz diviem cilvēkiem.

No šodienas bērnudārzos strādājošajiem visu laiku būs jānēsā maskas.

Veikalos un pakalpojumu sniegšanas vietās vienam apmeklētājam būs jānodrošina 15 kvadrātmetru platība. Savukārt informācijai par pieļaujamo cilvēku skaitu jābūt skaidri redzamai pie ieejas. Mazās telpās apmeklētāji drīkstēs ieiet pa vienam.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Specializētās medicīnas centra mediķiem iegādāti divi jauni operatīvie transportlīdzekļi.

Īpaši sarežģītās situācijās ar tām Latvijā labākie ārsti steigsies palīgā kolēģiem citās slimnīcās, lai operētu vai sniegtu specializēto neatliekamo medicīnisko palīdzību kritiski slimiem vai smagas traumas guvušiem pacientiem.

NMPD Specializētās medicīnas centrs ir viens no dienesta īpašajiem resursiem, kas 24 stundas diennaktī nodrošina atbalstu un specializēto neatliekamo medicīnisko palīdzību ārstniecības iestādēm visā Latvijā. Specializētās medicīnas centra mediķi, piesaistot arī Nacionālo bruņoto spēku helikopteru, dodas uz reģionu slimnīcām, lai steidzami operētu vai augstākā līmeņa slimnīcās nogādātu kritiskā stāvoklī esošus pacientus.

Neatrodot papildu finansējumu veselības aprūpei, obligātās apdrošināšanas ieviešana situāciju neuzlabos, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Veselības nozares lielākā problēma ir katastrofālais finansējuma trūkums,» DB norāda Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, uzsvērdams, ka, neatrisinot šo problēmu, būtiskas izmaiņas nozarē nav gaidāmas. «Ja veselības apdrošināšana ir veids, kā naudas apjomu palielināt, tad tās ieviešanu kopumā vērtēju labi. Taču jāņem vērā, ka veselības apdrošināšanas saturs mēdz svārstīties no papildu nodokļa ieviešanas līdz pavisam jaunam finansēšanas modelim. Iepriekšējās veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvātā reforma bija veselības nodokļa ieviešana, nosaucot to par apdrošināšanu. Pilnvērtīgas apdrošināšanas ieviešana nav nekāda vieglā pastaiga. Tas ir milzīgs darbs, kas prasa gan lielu politisko gribu, gan pamatīgus administratīvos resursus. Ja jau valsts nevar gadiem ieviest e-veselību, tad kāda cerība īstermiņā panākt radikālas izmaiņas?» jautā viņš. Nodokļu pārdale, papildu nodokļa ieviešana vai nodokļa daļas iezīmēšana ir vienkāršots ceļš, ko nevajag saukt par apdrošināšanu, M. Rēvalds piebilst.

Latvijas cūkaudzētāji jau pusotru gadu ražo cūkgaļu, ko pārdod zem pašizmaksas. Ir nepieciešams ilgtspējīgs nozares pastāvēšanas modelis, kas spētu sadzīvot gan ar inflāciju, gan Zaļā kursa prasībām. Par realitāti nozarē, risinājumiem un vajadzībām izjautājām LOSP valdes locekli un Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktori Dzintru Lejnieci.

Vai cūkgaļas ražošana 2021. gadā Latvijā samazinājās? Kas ietekmē nozari šobrīd?

Ražošana vēl nav samazinājusies. Aptuveni pusotru gadu nozare dzīvo zem pašizmaksas. Patiesībā labāk jau nekļūst, jo izejvielām ceļas cenas. 70% ietekme uz cūkgaļas pašizmaksu ir barības cenas pieaugums. Graudu cena pagājušajā nedēļā sasniedza 400 eiro par tonnu, bet vēl pērn kviešu cena bija 230 eiro par tonnu. Cenas pieaugums ir gandrīz divas reizes. Cenu stāsts ir arī par soju, rapsi, eļļu un citiem produktiem, kas veido cūku barības bāzi. Visām barības vielām ir cena pieaugusi, bet cūkgaļas cena pagājušajā gadā pat ir samazinājusies.

Kāda bija starpība pagājušajā gadā starp iepirkuma cenu un pašizmaksu, piemēram, vienam kilogramam dzīvsvarā?

Finansējums ir viens no nozīmīgiem biznesa instrumentiem, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un veiksmīgi attīstītu uzņēmumu. Lieliski, ja uzņēmums nepieciešamo kapitālu var nodrošināt uz vēsturiskās peļņas vai apgrozāmo līdzekļu pamata, tomēr ātrākai izaugsmei bieži kompānijai var būt nepieciešams piesaistīt ārēju kapitālu.

Pastāv divi pamata veidi, kā biznesam saņemt naudu – aizņemties vai palielināt pašu kapitālu un pārdot uzņēmuma daļas investoram. Kā viens finansējuma veids atšķiras no otra un kādos gadījumos labāk izmantojams?

Aizdevums uzņēmumam – viss risks uz pašu pleciem

Aizdevums uzņēmumam ir pats vienkāršākais un arī biežākais veids, kā biznesam piesaistīt papildus līdzekļus. Saņemot kredītu, rodas skaidrs pienākums šo naudu atmaksāt ar noteiktu procentu likmi konkrētā laika periodā. Galvenā priekšrocība ir tā, ka attiecības ar finansējuma saņēmēju ir ļoti skaidras un vienkāršas - uzņēmējam ir jāatdod aizdevums un attiecības beidzas. Tāpat aizdevuma sniedzējs nekādi neiesaistās uzņēmuma pārvaldē, vienīgi caur aizdevuma līguma noteikumiem var noteikt atsevišķus rīcības ierobežojumus.

Lielākajai valsts ārstniecības iestādei – Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai (RAKUS) – valsts zaudējumu segšanai papildus piešķīrusi 11 miljonus eiro, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par to, kā izrāpties no finansiālās bedres, intervijā DB stāsta RAKUS valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis.

Fragments no intervijas

Jūs jau pāris mēnešus esat nostrādājis RAKUS valdes priekšsēdētāja amatā. Jāpiemin, ka pirms tam profesionāli neesat bijis saistīts ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Kādi ir plusi un mīnusi tam, ka nenākat no medicīnas aprindām?

Pluss ir tas, ka man nav stereotipisku priekšstatu par to, kā jānorit procesiem ārstniecības iestādē, kā tie jāorganizē. Varu to izvērtēt ar zināmu skatu no malas, bez iepriekšēja viedokļa un pēc tam varu savu redzējumu pārrunāt ar veselības aprūpes profesionāļiem. Darba pirmajos mēnešos man gan ir pietrūcis laika, lai pilnībā izprastu visas veselības aprūpes sistēmas nianses. Iespējams, ja man šajā jomā būtu bijušas kādas priekšzināšanas, sapratne rastos ātrāk. Protams, par ārstniecības procesiem nevaru spriest no saturiskās (medicīniskās) puses, tomēr varu analizēt tos no menedžmenta un organizācijas viedokļa, kas arī ir mans uzdevums.

Lai mazinātu sabiedrībā radīto ažiotāžu ap pacientu rindām un noņemtu spriedzi no valsts slimnīcām, lielākās privātās veselības aprūpes iestādes no otrdienas atvērs pierakstus uz valsts finansētajiem pakalpojumiem vajadzības gadījumā līdz pat gada beigām. Tādejādi pacientiem būs iespējams pierakstīties uz papildu vizītēm pie speciālistiem, diagnostiskajiem izmeklējumiem, kā arī plānveida operācijām, liecina šodien izplatīts paziņojums.

Veselības aprūpes un darba devēju asociācijas (VADDA) valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds skaidro: «Situācija šobrīd ir nokaitēta. Sliktas pārvaldības rezultātā radusies neskaidrība ar kvotām un iespējām pierakstīties uz konsultācijām un izmeklējumiem pie speciālistiem ir pamatīgi nokaitinājusi gan pacientus, gan satraukusi ārstus. Mums tomēr ir jādomā par to, kā ir ērtāk pacientiem un jāmazina sabiedrībā radītā spriedze. Tāpēc kā risinājumu šobrīd esam raduši iespēju organizēt pierakstus līdz pat gada beigām pie pacientus interesējošajiem speciālistiem un iedzīvotājiem akūti nepieciešamajiem izmeklējumiem. Mēs ceram, ka šis solis kaut nedaudz nomierinās pacientus un atslogos lielās valsts slimnīcas, kas jau šobrīd netiek galā ar lielo pacientu skaitu.»

Nacionālais veselības dienests ir nosūtījis parakstīšanai ārstniecības iestādēm un ārstu praksēm visus plānotos līgumus par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu 2017. gadā, informē dienests.

Līgums nosūtīts arī visām slimnīcām. Šobrīd līgumu par stacionāro pakalpojumu sniegšanu ir parakstījušas jau 80 % slimnīcu.

Pakāpeniski tiek parakstīti arī sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu – ārstu-speciālistu konsultāciju, diagnostisko izmeklējumu, dienas stacionāru pakalpojumu u.c. – sniegšanas līgumi. Slimnīcām plānotais finansējums šo pakalpojumu nodrošināšanai vidēji ir par 23 % lielāks nekā pērn, savukārt pārējām ārstniecības iestādēm vidēji par 17 % lielāks nekā pērn.

Veselības ministre Anda Čakša: «Ar tiem līdzekļiem, kas papildus pieejami šogad, protams, nav gana sistēmai, kas ilgi badināta, taču mūsu šī gada prioritāte ir skaidra – pacientiem pieejamāki speciālisti. Lielāks finansējums endoprotezēšanai un kataraktas operācijām – jomām, kur rindas allaž bijušas gadiem garas. Šis ir gads, kad uz veselības aprūpi skatāmies no pacienta prizmas.»

Veselības ministrija (VM) rosina stacionāro pakalpojumu sniedzējus iedalīt četros līmeņos, kā arī veidot ārstniecības iestāžu sadarbības teritorijas.

VM izstrādātais informatīvais ziņojums par veselības aprūpes sistēmas reformu paredz, ka pirmā līmeņa slimnīcās tiks nodrošināti pamata profili, proti, terapija un hronisku pacientu aprūpe. Tāpat pirmā līmeņa slimnīcās tiks nodrošināta neatliekamā medicīniskā palīdzība 24 stundas diennaktī gadījumos, kad nav apdraudēta pacienta dzīvība, turklāt šī līmeņa slimnīcās neatliekamās medicīniskās palīdzības sasniedzamība plānota līdz 60 minūtēm.

Otrā līmeņa slimnīcās tiks nodrošināta darbība septiņos obligātajos profilos - terapijā, hronisku pacientu aprūpē, ķirurģijā, neiroloģijā, ginekoloģijā, grūtniecības un dzemdību profilā un pediatrijā, kā arī tiks sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Arī otrā līmeņa slimnīcām iedzīvotājiem būs jābūt sasniedzamām stundas laikā.

Tuvāko nedēļu laikā tiks izveidotas speciālas Covid-19 slimniekiem paredzētas slimnīcas, tomēr sākumā ir jāsaprot, vai šīm ārstniecības iestādēm ir piemērota infrastruktūra, diagnostikas iespējas un cilvēkresursi, medijiem pavēstīja Veselības ministrijas valsts sekretāre un Valsts operatīvās medicīniskā komisijas priekšsēdētāja Daina Mūrmane-Umbraško.

"Tad, kad mēs būsim raduši apstiprinājumu, ka tur viss šis ir pieejams, tad būs konkrētas slimnīcas - tā saucamās Covid-19 slimnīcas," atklāja komisijas priekšsēdētājā, un piebilda, ka patlaban visas slimnīcas, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, veido Covid-19 nodaļas, bet nākamais solis būtu veidot atsevišķas slimnīcas.

Patlaban norit sarunas starp Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) un izvēlētajām slimnīcām. "Mēs runājam par tuvākajām nedēļām jebkurā gadījumā, bet mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka šīs slimnīcas ir gatavas uzņemt pacientus," skaidroja valsts sekretāre, norādot, ka jau patlaban konkrētās ārstniecības iestādes ir mutiski apliecinājušas savu gatavību NMPD.

Ministru kabinets otrdien atbalstīja Veselības ministrijas (VM) izstrādāto pasākumu plānu slimnīcu kapacitātes stiprināšanai, piešķirot tam vairāk nekā 66,6 miljonus eiro.

Saglabājoties augstiem Covid-19 saslimstības riskiem un pieaugot stacionēto pacientu ar smagu slimības gaitu skaitam, veselības aprūpes sistēma ar šobrīd pieejamiem resursiem saskaras ar grūtībām nodrošināt pacientiem nepieciešamo palīdzību. Vienlaikus prognozes liecina, ka Covid-19 pacientu skaits slimnīcās varētu pieaugt.

Pasākumu plānu slimnīcu kapacitātes stiprināšanai VM izstrādājusi kopā ar ārstniecības iestādēm un iesaistītajiem dienestiem.

Lai Covid-19 pacienti ar smagu slimības gaitu saņemtu atbilstošu veselības aprūpi, plānots iegādāties 82 jaunas intensīvās terapijas gultas un atbilstoši aprīkot jau esošās. Pārējo Covid-19 pacietu vajadzībām, kam būs nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, slimnīcās nodrošinās papildus gultu pārprofilēšanu un jaunu iegādi.

Valdība šodien nolēma piešķirt papildu 41,3 miljonus eiro, lai veselības nozarē nodrošinātu pakalpojumu pieejamību un nepārtrauktību, paredz valdībā šodien skatītais "Informatīvais ziņojums par ārkārtas situācijas novēršanu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībā".

Kā norāda Veselības ministrija (VM), 2022. un 2023.gadā ir pieaudzis pacientu skaits, kuri ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādēm tika nogādāti slimnīcā. Turklāt ir mainījusies proporcija - klīniskās universitātes slimnīcās pieaug pacientu skaits, kuri paši ierodas uzņemšanas nodaļā - vidēji katru mēnesi 60% pacientu tiek nogādāti ar NMPD un 40% ierodas paši, kas liecina par ambulatoro pakalpojumu nepieejamību.

Tāpat šobrīd atsevišķos pakalpojumu veidos gaidīšanas rindas garums pārsniedz vairākus mēnešus, lai saņemtu diagnosticējošos izmeklējumus. Piemēram, lai saņemtu kodolmagnētisko rezonansi, gaidīšanas laiks vidēji ir 173 darba dienas, uz ultrasonogrāfiju - 115, bet uz doplerogrāfiju - 114 darba dienas. Garākās gaidīšanas rindas uz speciālistu konsultācijām ir gastroentroloģijā - 124 darba dienas, endokrinoloģijā - 115 darba dienas un hemotoloģijā - 104 darba dienas.

Igaunijas valdība nolēmusi veselības aprūpes sistēmai ārkārtas izdevumiem saistībā ar cīņu ar koronavīrusu piešķirt 201 miljonu eiro, trešdien paziņoja sociālo lietu ministrs Tanels Kīks.

Viņš sacīja žurnālistiem, ka līdzekļi tiks piešķirti slimnīcām, ātrajai medicīniskajai palīdzībai un ģimenes ārstiem, lai segtu neparedzētus izdevumus, kas radīsies trīs mēnešu laikā.

Šis ir ārkārtīgi nepieciešams lēmums, kas sniegs slimnīcām, ātrajai medicīniskajai palīdzībai un ģimenes ārstiem drošības izjūtu, uzsvēra Kīks.

Igaunijas sociālo lietu ministrs norādīja, ka līdzekļi paredzēti izdevumiem par ārstēšanu, virsstundu darbu, aizsardzības līdzekļu iegādi un citiem neplānotiem tēriņiem.