Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Diskutējot par digitālās veselības risinājumiem un ar veselību saistītajiem datiem, daudziem ir viedoklis, ka mums “viss ir slikti” un nepareizi. Gandrīz katrs iedzīvotājs ir dzirdējis “e-veselības” neveiksmes stāstu, redzējis kādu sižetu par to, lasījis kādu revīzijas atzinumu vai vienkārši zina, ka tas ir neveiksmīgs projekts.

Bet, ko darīt – daļa ekspertu uzskata, ka pareizā pieeja būtu meklēt gatavu risinājumu un to ieviest Latvijā, tā teikt pārstāt “izdomāt divriteni”. Iespējams, ka tas ir kāds vēsturiskais mantojums, ko esam pārņēmuši no vecākās paaudzes un ir tā sajūta, ka tur – ārzemēs “zāle ir zaļāka” un viss ir labāk kā pie mums.

Ikdienā strādāju pie digitālās veselības risinājumiem un kā “Sprīdītis” Annas Brigaderes lugā nebiju apmierināta ar to, ko nodrošina mūsu E-veselības sistēma, tāpēc ar prieku devos pasaulē “lielu mantu meklēt” uz Eiropas nozīmīgāko pasākumu Digitālās veselības jomā “DMEA 2024” pasākumu Berlīnē, kurš pulcē digitālas veselības ekspertus no visas pasaules. Izstāde pārsteidza ar savu apjomīgo piedāvājumu: ap 800 stendiem, kas izvietoti 6 hallēs un piedāvā visdažādākā mēroga risinājumus – sākot no jaunuzņēmumiem un beidzot ar pasaules līmeņa lieljaudas zīmoliem (vairāk par DMEA pasākumu šeit).

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas sekmē cilvēku veselības pratību, efektīvi ārstē saslimušos, novērš potenciālo darba nespēju un ir neaizstājams ekonomikas pamatkapitāls.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta veselības ministre Līga Meņģelsone. Viņa norāda, ka Latvijā agrāk vai vēlāk būs jāveic pārkārtošanās — jārada stabils veselības aprūpes finansēšanas modelis ar ilgtspējīgu budžetu, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija veselības aprūpes sistēmā?

Vienā vārdā - smaga, jo ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti ne tikai pacienti, bet arī mediķi. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi veseli, darbspējīgi cilvēki, bet šobrīd saslimušajiem uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem vai konsultācijām pie speciālistiem jāgaida nevis nedēļas, bet pat mēneši. Tāpat valstī ir ievērojams veselības aprūpes personāla trūkums. Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Latvija uzsākusi pārrobežu e-recepšu datu apmaiņu ar noteiktām dalībvalstīm, lai nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju iegādāties savas e-receptes zāles citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs komandējuma, tūrisma brauciena vai citas īslaicīgas uzturēšanās laikā.

Līdz šim Latvijā izrakstītas zāles ārzemēs varēja iegādāties tikai gadījumā, ja recepte bija izrakstīta uz papīra veidlapas.

E-receptes zāles jau var iegādāties Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Portugālē un Spānijā, un pakāpeniski šo valstu skaits palielināsies, informē Nacionālais veselības dienests (NVD). Arī noteiktu ES dalībvalstu iedzīvotāji Latvijas aptiekās var iegādāties savu e-recepšu zāles, ja mītnes valsts ir uzsākusi datu apmaiņu ar Latviju. Šobrīd Latvijas aptiekās var iegādāties zāles, kas ir izrakstītas Igaunijā, Polijā, Čehijā, Portugālē un Spānijā. Atbilstoši NVD pieejamajai informācijai arī Latvijas aptiekās jau bijuši pirmie gadījumi, kad izsniegtas ārzemēs izrakstīto e-recepšu zāles.

Sabiedrības veselības aprūpes nozare, kas ieņem būtisku lomu Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstībā, pieprasot nedalītu vietu valsts prioritāšu saraksta augšgalā, jau ilgstoši saskaras ar izaicinājumiem, ko pamatā veido nepietiekamais valsts finansējums nozarei, kā arī ierobežotie cilvēkresursi un, likumsakarīgi, veselības aprūpes pakalpojumu (ne)pieejamība plašai sabiedrībai.

Skaidrs, ka veselības aprūpes pakalpojumi, mainoties vispārējai valsts ekonomiskajai situācijai, ik gadu kļūst aizvien dārgāki, kā jebkurā nozarē, un ar to jārēķinās. Problēmas, riskus un to (iespējamās) sekas ik dienas apliecina nozares skaudrā statistika, lai kādā virzienā mēs to skatītu – nodarbināto skaita sarukums nozarē, pacientu rindas pēc noteiktiem veselības aprūpes pakalpojumiem, zāļu, tostarp kompensējamo medikamentu pieejamība, un diemžēl arī mirstības rādītāji valstī. Un ne tikai.

Valsts finansējuma apjoms nozarei ir nepietiekams, iespējas to palielināt – ierobežotas. Valsts noteiktās prioritātes – neskaidras, jo visi sektori ir savstarpēji saistīti un vienlīdz svarīgi. Ir jāsaprot, ko var un ko nevar atļauties, un pēc noteiktā arī vadīties. Ar ko sākt?

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Par Nacionālā veselības dienesta lēmuma – samazināt apmaksas tarifu laboratorijām par 25 populārākajiem analīžu veidiem – potenciālajām sekām gan cilvēku veselībai, gan viņu personīgajām finansēm Guntars Gūte sarunājas ar SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu

Saprotu, ka no 1. jūnija ir izmaiņas valsts un laboratoriju savstarpējās attiecībās. Gribu lūgt jūs iezīmēt, kādas tieši ir šīs izmaiņas. Un kā tas ietekmēs pacientus?

Šī tēma ir plašāka, jo šīs izmaiņas ietekmēs gan pacientus, gan arī pārējās Latvijā strādājošās laboratorijas. Izmaiņas ir pavisam konkrētas – no 1. jūnija valsts samazina tarifu 25 populārākajiem analīžu veidiem, proti – turpmāk valsts laboratorijām maksās mazāku summu par analīžu veikšanas pakalpojumu. Piemēram, tās ir holesterīna, glikozes, ALAT, pilnās asins ainas analīzes.

Savā gana ilgajā darbā laboratoriju jomā esmu piedzīvojusi vismaz trīs reizes šādas valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma izmaiņas, bet šoreiz finansējuma izmaiņas laboratorijām ir diezgan sāpīgas, jo šāds lēmums bija pilnībā negaidīts, kuram arī zināmā mērā pietrūka garāka ietekmes izvērtējuma, jo šobrīd problēmas ar trūkstošo finansējumu par laboratoriju pakalpojumu apmaksu tiek pārliktas uz laboratorijas pleciem. Laboratorijas gaidīja, ka jau no šā gada 1. janvāra sāks darboties elektroniska sistēma, kurā būtu redzami visi ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu veiktie pacientu nosūtījumi analīžu veikšanai, kas attiecīgi ļautu arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) precīzi izsekot katra pacienta informācijai. Taču, tā kā šis modelis netika izstrādāts un ieviests, trūkstošā finansējuma dēļ no 1. jūnija NVD samazina tarifus, tas nozīmē – tā kā, piemēram, mūsu uzņēmums ir ieguldījis diezgan ievērojamas summas laboratorijas automatizācijā un arī jaunu telpu būvniecībā, patlaban mums jādomā, kā kompensēt izdevumus, kas mums radīsies tarifu samazināšanas dēļ. Jo visus pēdējos gadus laboratorijas tarifu pieaugums bija tikai personāla atalgojuma paaugstināšanai, un mēs saprotam, ka personālam atalgojumu samazināt nevaram, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā ar attiecīgās kvalifikācijas darbinieku deficītu. Tādēļ diemžēl izskatās, ka šo izdevumu pieauguma sadaļu nāksies pārcelt uz pacientu maku, tas nozīmē, ka situācija ar pacienta līdzmaksājuma pieaugumu atkal pasliktināsies. Latvija būtībā jau šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā pēc pacientu līdzmaksājuma apjoma veselības aprūpes sistēmā, kas patlaban jau ir aptuveni 40%. Līdz ar to šis procents vēl nedaudz pieaugs, neskatoties uz to, ka gan Eiropas Komisija ir aicinājusi un arī pati Veselības ministrija (VM) definējusi, ka mums jātiecas uz pacientu līdzmaksājuma proporcijas samazināšanu.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm medikamentiem piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi, Latvijā piemērotā šī nodokļa likme — 12% ir ne tikai augstākā Baltijā, bet pat visā Austrumeiropā, liecina a/s BDO Latvia pētījums.

Latvijā PVN likme medikamentiem ir viena no augstākajām ES, tāpat kā Dānijā, Īrijā, Bulgārijā.

«Attīstītās valstis (Somija — 10%; Beļģija – 6%, Luksemburga – 3%, Zviedrijā pat 0% ) piemēro salīdzinoši daudz zemāku samazināto PVN likmi nekā Latvija, neskatoties uz to, ka var atļauties ieviest arī lielāku samazināto PVN likmi, jo iedzīvotāju dzīves līmenis ir salīdzinoši augstāks. Šo valstu iedzīvotāji būtu spējīgi nest arī nedaudz lielāku nodokļu nastu, taču ES dalībvalstis nesteidzas šīs likmes palielināt,» pētījuma datus komentē a/s BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis.

Viņš norāda, ka pat salīdzinājumā ar Baltijas valstīm Latvija ir PVN rekordiste – kamēr Lietuvā un Igaunijā kompensējamajām zālēm piemēro samazināto 5 un 9% PVN, Latvijā tas ir 12%. Būtiski zemāka PVN likme zālēm ir Austrumeiropas — jaunajās ES dalībvalstīs Ungārijā, Polijā. «Jāņem vērā, ka medikamentu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokli pat dažādās Eiropas Savienības valstis ir ļoti atšķirīga un pat sarežģīta, jo ir tādas grupas, kurām tiek piemērota šī nodokļa standarta likme, piemēram, bezrecepšu medikamentiem, ir tādi medikamenti, kuriem tiek piemērota pazeminātā PVN likme un pat ir tādas zāles, kurām šī PVN likme ir 4% vai pat 0%,» kopējo ainu medikamentu aplikšanā ar PVN skaidro J. Zelmenis. Viņš norāda, ka ir valstis, piemēram, Dānija, Īrija, Bulgārija, kurās visas zāles apliek ar valstīs esošo PVN standartlikmi, ir tādas valstis, kā piemēram, Itālija un Francija, kur daļu medikamentu apliek ar 10%, otru ar daudz zemāko 4% vai pat 2,1% likmi.

10. aprīlī norisinājās izdevniecības “Dienas Bizness” rīkotā konference, kurā jautājumi par valsts gatavību iespējamām krīzēm tika uzdoti no Latvijas iedzīvotāju skatupunkta - kā pasargāt sevi un savus tuvākos.

Īpašu uzmanību bija jautājumiem par:

Šobrīd Latvijas ražotāji veido vien 6% no kopējā Latvijas medikamentu tirgus. No ES noteikto kritiski svarīgo zāļu saraksta uz vietas Latvijā tiek saražoti aptuveni 20% no tajā minētajiem medikamentiem. Aizvien biežāk tiek diskutēts par to, cik gatava ir veselības nozares kritiskā infrastruktūra, īpaši attiecībā uz zāļu pieejamību reģionos plaša mēroga krīzēs. Kādu mācību mums Covid-19 pandēmija un Krievijas nepamatotais plaša mēroga iebrukums Ukrainā ir devis, un ko varam darīt, lai turpmāko iespējamo krīžu gadījumā mēs būtu labāk sagatavoti?

Šā gada jūnija sākumā veselības ministre Līga Meņģelsone darba vizītē apmeklēja vienu no Baltijā vadošajiem farmācijas uzņēmumiem AS “Olainfarm”, lai pārrunātu aktuālos veselības aprūpes jautājumus gan attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu, medikamentu pieejamību, gan arī klīnisko farmaceitu lomu veselības aprūpes sistēmā un pacientu pieredzes jautājumiem.

Tāpat ministre iepazinās ar uzņēmuma darbību, attīstības mērķiem, kā arī investīciju projektiem, lai tuvākajā piecgadē uzņēmums kļūtu par vienu no TOP 10 farmācijas uzņēmumiem Eiropā savās produktu kategorijās.

“Augstu vērtēju “Olainfarm” ieguldījumu ekonomikā, zinātnē un arī sabiedrības veselības veicināšanā. Mūsu kopīgs uzdevums ir veidot un attīstīt Latvijas veselības aprūpes sistēmu, lai tā spētu nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumos visos tās posmos. Līdztekus uzlabojumiem ambulatoro pakalpojumu pieejamībā, ģimenes ārstu sistēmas stiprināšanai un slimnīcu tīkla attīstībai, ir ļoti svarīgi celt arī farmaceitu profesijas prestižu sabiedrībā un nozīmi veselības aprūpē, jo šie speciālisti ir tie, kuri ar savām zināšanām un kompetencēm pacientiem bieži kalpo kā pirmais atbalsts un padomdevējs. Te es redzu lielu potenciālu sadarbībai arī ar farmācijas uzņēmumiem – gan veidojot interesi apgūt zināšanas farmācijas jomā, gan atbalstot studentus, kuri jau šo profesionālo ceļu izvēlējušies,” tikšanās laikā uzsvēra veselības ministre Līga Meņģelsone.

Latvijā jau vairākus gadu desmitus ir spēcīgi un daudzas “vētras” izturējuši vietējie zāļu ražošanas uzņēmumi – to īpašnieki jeb investori lielākajā daļā gadījumu ir Latvijas uzņēmēji. Šajā ziņā esam vienīgie Baltijā, kam ir savi nacionālie zāļu ražotāji, turklāt, kuri nav atkarīgi no mātes kompānijas Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Amerikā vai kādā citā farmācijas lielvalstī.

Taču pēdējo mēnešu laikā politiķi un atsevišķi jebkuru uzstādījumu izpildīt gatavi, paklausīgi ierēdņi mērķtiecīgi dara visu, lai situāciju mainītu un vietējo kapitālu no Latvijas izspiestu. Tiek pieņemti lēmumi, kuri daudz izdevīgākā tirgus pozīcijā nostāda globālās farmācijas kompānijas, bet par sliktajiem un vainīgajiem tiek saukti tieši vietējie farmācijas un veselības aprūpes nozares uzņēmumi, ražotāji un pakalpojumu sniedzēji, kuriem Latvija ir mītnes valsts ar visām no tām izrietošajām sekām un atbildību, nevis kārtējais tirgus, kurā tikai nopelnīt.

Tēla spodrināšana uz nozares rēķina

Pašreizējais veselības ministrs Hosams Abu Meri noteikti ir viens no centīgākajiem vietējo privāto uzņēmumu “apkarotājiem”. Par spīti teju visu veselības un farmaceitiskās aprūpes nozares asociāciju iebildumiem, pirms aptuveni mēneša Evikas Siliņas valdība apstiprināja izmaiņas zāļu cenu veidošanas modelī. Šāds iznākums bija sagaidāms, ņemot vērā, ka jau ministrijas sagatavoto izmaiņu apspriešanas procesā konsultācijas ar nozares asociācijām tika organizētas formāli, “ķeksīša” pēc, nevis ar mērķi atrast tiešām labāko un optimālāko risinājumu, lai Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā palielinātu medikamentu pieejamību. Vienā no tikšanās reizēm ministrs skaidri pateica un caur to arī parādīja attieksmi visai nozarei: “Lai ko Jūs arī neteiktu, es iešu savu ceļu”.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Eksperti un uzņēmēji ceļ trauksmi - primārā oftalmoloģiskā aprūpe Latvijā ir uz posta sliekšņa, īpaši cietīs mazpilsētu un lauku iedzīvotāji.

Iemesls tam ir birokrātiski šķēršļi un likumdošanas trūkumi. Optiķi ierosina Veselības ministrijai steidzami izveidot darba grupu, lai novērstu nozares sabrukumu, pretējā gadījumā 9 no 10 optikas veikalu draud slēgšana.

Birokrātiski šķēršļi redzes pārbaudēm optikas veikalos apdraud veselas nozares - optiķu pastāvēšanu, būtiski apgrūtina iedzīvotāju piekļuvi primārās oftalmoloģiskās aprūpes pakalpojumiem un draud sagraut optometrista profesiju kā tādu Latvijā. Izmantojot novecojušu likuma normu, medicīnas birokrāti pieprasa, lai optikas saloni, kuros šobrīd bez rindas un bez maksas var pārbaudīt redzi, pārreģistrējas par medicīnas centriem. Pašreizējos apstākļos, kad lielākā daļa optiķu atrodas tirdzniecības centros, tas nav reāli. Lai to izdarītu, ir nepieciešams (kā to prasa novecojuši noteikumi) izbūvēt atsevišķu ieeju un vairākas citas nereālas prasības. Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmē vienu - redzes pārbaude optikas salonos būs neiespējama, būs jāpiesakās pie oftalmologa, pie kura rindas jau pašlaik pārspēj visus rekordus.

Foto: dinozoopasaule.lv

Rūpējoties par mājdzīvnieku labturību un veselību, uzņēmums Dino Zoo piedāvā ne tikai visu nepieciešamo mīluļu aprūpei dinozoo.lv interneta veikalā un Dino Zoo veikalos visā Latvijā, bet arī plašu veterināro pakalpojumu klāstu.

Divas mūsdienīgas veterinārās klīnikas, veterināro aptieku tīkls visā Latvijā, suņu skola un profesionāla kaķu un suņu frizētava Rīgā – Dino Zoo nodrošina veterināro aprūpi dažādu sugu mājdzīvniekiem, vienlaikus izglītojot sabiedrību par atbildīgu mājas mīluļu aprūpi, uztura un veselības jautājumiem. Kādus veterināros pakalpojumus nodrošina Dino Zoo veterinārās klīnikas, stāsta Dino Zoo veterinārās klīnikas vadītāja Kristīne Dumpe-Siļķe.

Sociālās aprūpes centrs Rūre, kas nupat tapis bijušā Liepājas bērnunama telpās Labraga ielā 11, ir biznesa projekts, kas savu darbību sāka, pateicoties ALTUM aizdevumam 2,18 miljonu eiro apmērā. Rūre ir aprūpes centrs ar visa veida aprūpi, tostarp medicīnisko.

Dienas Biznesa jautājumi sociālās aprūpes centra Rūre valdes loceklim Kristiānam Dāvim gan par ideju, gan par biznesa nišu kopumā.

Kā radās ideja, ka šāds pakalpojums ir nepieciešams, ka tas ir pieprasīts un var būt arī biznesa ideja?

Pēc izglītības esmu ārsts. Pabeidzu ārsta studijas, aizgāju rezidentūrā ķirurģijā. Gaiļezerā pavadīju divus gadus, mācoties ķirurģiju. Pēc tam pārgāju uz asinsvadu ķirurģiju un tur pavadīju gadu. Visa šī praktiskā darba laikā es sapratu to, ka ļoti bieži cilvēkiem konstatē slimību terminālā stadijā vai arī cilvēks vienkārši ir tādā stāvoklī, ka viņam ir nepieciešama pilna aprūpe visu diennakti. Vienmēr šādos gadījumos piederīgie ir prasījuši - ko mums iesākt?

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) pašlaik nav gatavs nosaukt precīzas summas, kādas iecerēts ietaupīt, ministrijām pārskatot savus budžeta izdevumus, taču līdzšinējie vērojumi liecinot, ka katru gadu netiekot izmantoti ap 100 miljoni eiro budžeta līdzekļu.

Kariņš intervijā TV3 stāstīja, ka viņa otrās valdības galvenais uzdevums pirmajās 100 dienās bijis panākt ātru valsts budžeta pieņemšanu. Tas ticis izdarīts, taču vēl tiek cerēts rasts papildu līdzekļus, kurus varētu novirzīt veselības aprūpei un izglītībai. Politiķis ir pārliecināts, ka paralēli nepieciešamas arī skolu un slimnīcu tīklu reformas, kurām abām tuvāko nedēļu laikā vajadzētu nākt izvērtēšanai valdībā.

Līdztekus visām ministrijām uzdots pārskatīt izdevumus, lai rastu nepieciešamo papildu finansējumu veselības aprūpes un izglītības nozarēm. Kariņš konkrētas summas, kuras šādi iecerēts iegūt, nenosauca, bet esot novērots, ka katru gadu ir ap 100 miljoni eiro neizmantotu budžeta līdzekļu, kurus varētu pārdalīt veselībai un izglītībai.

“Maģistrantūras studijas paver plašāku skatu uz profesiju,” saka Anna Davidoviča, kas pašlaik ir sertificēta fizioterapeite traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikā Orto. Viņa ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra studiju programmas Rehabilitācija absolvente un tagad turpina studijas doktorantūrā RSU doktora studiju programmas Veselības aprūpe apakšprogrammā Medicīna.

Kāpēc pēc fizioterapijas pamatstudijām izlēmi apgūt rehabilitāciju?

Zināju, ka rehabilitācijas programma sagatavo augsti kvalificētus un konkurētspējīgus rehabilitācijas speciālistus, kuri spēj efektīvi īstenot uz zinātniskiem pierādījumiem balstītus rehabilitācijas pakalpojumus veselības aprūpē un dod plašāku ieskatu arī citu funkcionālo speciālistu, piemēram, ergoterapeitu un uztura speciālistu darbā. Jau bakalaura studijās ar tiem bija liela saskarsme, un gribēju turpināt šo sadarbību.

Maģistrantūras studiju saturs mani uzrunāja un apgūtais deva plašāku skatu uz profesiju. Liela nozīme bija arī tam, ka studijas notika piektdienās un sestdienās – to varēja apvienot ar klātienes pilna laika darbu, jo tajā laikā jau strādāju par fizioterapeiti. Mani vairāk interesēja tieši traumatoloģijas un ortopēdijas pacienti, tāpēc specializējos šajā jomā, arī klīnikā Orto palīdzēju pacientiem ar muskuloskeletālām problēmām, kā arī arī pēc operācijām.

Veselības aprūpe un farmācijas industrija var dot pienesumu valsts ekonomikai un drošībai caur investīcijām cilvēkkapitālā un veselībā, un veselības aprūpes un farmācijas industrijas gatavība x stundai ir priekšnoteikums ekonomikas noturībai, tika secināts konferencē, atzīmējot AS “Olainfarm” 50. gadadienu.

Pirmā plaša mēroga konference par veselības aprūpes un farmācijas nozīmi valsts ekonomikā “Veselība. Drošība. Farmācija” ar lēmumu pieņēmēju un ekspertu dalību norisinājās 9.martā.

“Salīdzinot ar globālo kopainu, Latvijas farmācijas nozares priekšrocība ir izcilā zinātniskā bāze, spēcīgās tradīcijas un nenovērtējamās inovācijas. Jau tagad Latvijā nodrošinām pilnu zāļu izstrādes, attīstības un apgādes ķēdi, kurā ietilpst augsta līmeņa izglītība, pētniecība un inovācijas, rūpnieciskā ražošana un eksports, vietējas un reģionālas nozīmes apgāde un farmaceitiskā aprūpe. Mums ir pa spēkam izstrādāt oriģinālmedikamentus. Tomēr tam nepieciešama daudz efektīvāka sinerģija starp medicīnas kopienu un sabiedrību, izglītību, zinātni, ražotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Zāļu pieejamība ir kļuvusi ne tikai par sabiedrības veselības, bet arī par valsts drošības jautājumu. Tāpēc šajā konferencē aicinājām kopā visas puses un esmu gandarīts, ka izdevies par nozarei un valsts tautsaimniecībai svarīgiem jautājumiem uzsākt tik plaša mēroga diskusiju,” saka AS “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.

No 13. līdz 16. novembrim 10 Latvijas medicīnas nozares uzņēmumu piedalīsies pasaules vadošajā medicīnas nozares izstādē MEDICA 2023. Šī būs vēsturiski plašākā Latvijas medicīnas nozares ražotāju dalība savas nozares vadošajā starptautiskajā izstādē Diseldorfā. Pateicoties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstam, šogad līdzās mūsu valsts medicīnas preču ražotāju individuālajām ekspozīcijām pirmo reizi Diseldorfā tiks būvēts Latvijas nacionālais stends.

Pasaules medicīnas produktu un tehnoloģiju tirgus ir dinamiski mainīgs, jaunu tehnoloģiju izstrāde un ražošana ietekmē medicīnas aprūpes nozari kopumā. Energoresursu cenu kāpums, izejvielu sadārdzinājums, izmaksu pieaugums pakalpojumiem un precēm no vienas puses un daži ļoti būtiski tehnoloģiski lēcieni, piemēram, mākslīgā intelekta jomā, kas liek investēt jaunos procesos, no otras puses, situācijā, kad veselības aprūpes budžeti ir ierobežoti, jo īpaši daudzu valstu valsts finansētajās veselības nozarēs. Ņemot vērā šos vispārējos nosacījumus, ir svarīgi, lai ikviens, kas pieņem lēmumus veselības aprūpes nozarē, būtu lietas kursā un izmantotu pasaulē vadošās medicīnas nozares izstādes MEDICA 2023 un starptautiskās augsto tehnoloģiju risinājumu un piegāžu medicīnā izstādes COMPAMED 2023 piedāvātās profesionālā dialoga, biznesa partnerības un tīklošanas platformas iespējas.

Saeimas vairākums 16.novembrī konceptuāli atbalstīja likumprojektu "Par valsts budžetu 2024.gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026.gadam".

Tāpat konceptuāli atbalstīti grozījumi 19 saistītajos likumos - Sporta likumā, Enerģētikas likumā, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", likumā "Par akcīzes nodokli", Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā, likumā "Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās", Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu", Valsts aizsardzības finansēšanas likumā, Dabas resursu nodokļa likumā, Pievienotās vērtības nodokļa likumā, Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, Likumā par budžetu un finanšu vadību, likumā "Par valsts pensijām", Bērnu tiesību aizsardzības likumā, likumā "Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli", Augstskolu likumā un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā.

Saeima šodien galīgajā lasījumā sāks skatīt 2024.gada valsts budžeta projektu un to pavadošos likumus.

Ar budžetu saistītajā likumu izmaiņu paketē ir vairāki tādi, kas izraisījuši plašas debates, piemēram, grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā, kur lielākie strīdi ir par PVN lauksaimniecības produktiem. Deputāti visvairāk priekšlikumu ir iesnieguši tieši ar nodokļiem saistītajiem likumiem - par iedzīvotāju ienākuma nodokli, par akcīzes nodoklim par uzņēmumu ienākuma nodokli un PVN likumā.

No šo likumprojektu pieņemšanas gaitas būs atkarīgs, vai šodien izdosies sākt skatīt likumprojektu "Par valsts budžetu 2024.gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026.gadam" un tam iesniegtos priekšlikumus.

Tieši budžeta projektam deputāti ir iesnieguši ap 350 priekšlikumus. Deputātu budžeta ieceru summas sasniedz ap 5 miljardus eiro, taču valdība ir atbalstījusi tikai Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas (ZZS) priekšlikumu par 150 000 eiro samazināt Saeimas izdevumus 2024.gadā. Valdošās koalīcijas politiķi ir solījuši, ka "deputātu kvotu", proti, salīdzinoši nelielu summu piešķiršanas pamatā valdošās koalīcijas deputātu atbalstītiem projektiem, šogad nebūšot.

Vērotājiem no malas noteikti šķiet pozitīvi Veselības ministrijas (VM) un ministra Hosama Abu Meri centieni meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku zāļu pieejamību. Jo, patiesi, ņemot vērā sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir daļa cilvēku, kuri nevar iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, jo viņu ienākumi to vienkārši neļauj.

Vēl tikko publicēti dati, ka mūsu valstī pērn vairāk nekā piektdaļa iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības riskam un šim rādītājam nav tendence samazināties. Visaugstākais nabadzības risks (40,1%) ir tieši cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Tā ir arī vecuma grupa, kad saasinās dažādas veselības problēmas, kam nepieciešama ikdienas medikamentoza ārstēšana. Situācija, ka iedzīvotāji nevar atļauties sev nepieciešamās zāles, nav pieļaujama, un ir kopīgi jāmeklē risinājumi. Tajā pašā laikā, redzot VM un tās politiskās vadības aktivitātes, nākas secināt, ka situācija izveidojusies kā tajā vecajā teicienā “gribējām kā labāk, sanāca – kā vienmēr”. Sasteigti, haotiski un neizanalizēti risinājumi, apšaubāmas savstarpējās komunikācijas metodes no politiķu puses, slēpjoties aiz cēla mērķa par zāļu cenu samazināšanu. Nozare ir gatava iesaistīties un strādāt kopā, lai risinājumi būtu efektīvi un dotu efektu arī ilgtermiņā, bet ministrijai un ministram ir jāspēj veidot konstruktīvs un profesionāls dialogs arī situācijās, kad tiek norādīts uz objektīviem riskiem un procesa nepilnībām.

Pagājušā gada skaļākais jaunpienācējs tehnoloģiju nozarē bija mākslīgais intelekts (MI). Arvien vairāk bija redzams, kā to izmantot dažādos veidos un aktuālākas kļuva diskusijas par to, kādas sekas tas atstās uz dažādām profesijām un ar nozari saistītiem jautājumiem. Mākslīgais intelekts attīstās nepārtraukti – kur un kā redzēsim to turpmāk?

Uzlabojumi veselības aprūpē

Attīstīts mākslīgais intelekts un iespējas ātri apstrādāt lielu datu apjomu ļauj veidot jaunus rīkus, kas var palīdzēt samazināt veselības aprūpes speciālistiem uzlikto slodzi. Ja ar mākslīgā intelekta palīdzību mēs vienkāršojam pašreizējās datubāzes vai sistēmas, speciālistiem paliks vairāk laika, ko veltīt saviem pacientiem. Taču, lai veiktu uzlabojumus šajā jomā, jānodrošina tas, ka visi dati ir vienuviet.

Bieži vien informāciju par pacientu nepieciešams meklēt dažādās datubāzēs vai jautāt pašam pacientam vai pacientei. Izmantojot mākslīgo intelektu, datu apvienošanu un analīzi, varam radīt risinājums ērtākai informācijas iegūšanai. Tādā gadījumā iespējams, piemēram, precīzāk prognozēt, kāds personāls nepieciešams konkrētos brīžos.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.