Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Latvijas Banka 14. jūlijā publicēja obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepciju. Tajā piedāvājam veselības aprūpei piesaistīt papildu līdzekļus, vienlaikus sistēmā radot konkurences elementus. Valsts apdrošinātājam konkurējot ar privātajiem apdrošinātājiem, tas laika gaitā veicinātu pieejamo līdzekļu efektīvāku un lietderīgāku izmantošanu, kā arī uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti.

Šķiet, mūsu piedāvājums ir sacēlis putekļu mākoni virs ilgstoši pēc būtības nereformētās veselības aprūpes sistēmas, radot draudus gadiem iestrādātajai rutīnai daudziem tās dalībniekiem. Tādēļ nav pārsteigums, ka sastopamies ar plašu kritiku, kas pati par sevi ir laba lieta, jo diskusijās varam nonākt pie labākiem risinājumiem. Tomēr netrūkst arī klaja populisma, māņu un apzinātu sabiedrības iebiedēšanas elementu, lai radītu pretestību reformām. Piemēram, retorika par veselības aprūpes privatizāciju, apdrošināšanas polišu pieejamību vien turīgajiem un veselajiem, kā arī veselības aprūpes pieejamības krasu pasliktināšanos ir klaji nepatiesa.

Veselības aprūpes publiskais finansējums turpmākajos gados, attiecināts pret IKP, tikai samazināsies, bet publiskā privātā partnerība (PPP), kas ir viena no nozares finansēšanas iespējām, pagaidām nenotiek.

Kāpēc un kā to darīt – tāds ir galvenais Dienas Biznesa jautājums konferences Nākotnes veselība, kas notiks šā gada 31. martā, priekšvakarā.

Nozares pirktspēja samazināsies

Lai sāktu diskusiju par veselības aprūpes attīstības finansējumu vispār, vispirms jānorāda, ka jau šobrīd daļa no veselības aprūpes ir privāta, piemēram, veselības centri, laboratorijas, ģimenes ārstu prakses, savukārt slimnīcas ir gan valsts, gan pašvaldības, proti, publiska kapitāla uzņēmumi. Jaukti finansētu projektu tīrā veidā veselības aprūpē nav. Līdztekus būtiski norādīt, ka 2022. gadā veselības aprūpes budžets ir aptuveni 1,5 miljardi eiro, kas veido 4,51% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir liels, tas ir mazāks nekā 2021. gadā, proporcionāli attiecinot pret IKP.

Diskutējot par digitālās veselības risinājumiem un ar veselību saistītajiem datiem, daudziem ir viedoklis, ka mums “viss ir slikti” un nepareizi. Gandrīz katrs iedzīvotājs ir dzirdējis “e-veselības” neveiksmes stāstu, redzējis kādu sižetu par to, lasījis kādu revīzijas atzinumu vai vienkārši zina, ka tas ir neveiksmīgs projekts.

Bet, ko darīt – daļa ekspertu uzskata, ka pareizā pieeja būtu meklēt gatavu risinājumu un to ieviest Latvijā, tā teikt pārstāt “izdomāt divriteni”. Iespējams, ka tas ir kāds vēsturiskais mantojums, ko esam pārņēmuši no vecākās paaudzes un ir tā sajūta, ka tur – ārzemēs “zāle ir zaļāka” un viss ir labāk kā pie mums.

Ikdienā strādāju pie digitālās veselības risinājumiem un kā “Sprīdītis” Annas Brigaderes lugā nebiju apmierināta ar to, ko nodrošina mūsu E-veselības sistēma, tāpēc ar prieku devos pasaulē “lielu mantu meklēt” uz Eiropas nozīmīgāko pasākumu Digitālās veselības jomā “DMEA 2024” pasākumu Berlīnē, kurš pulcē digitālas veselības ekspertus no visas pasaules. Izstāde pārsteidza ar savu apjomīgo piedāvājumu: ap 800 stendiem, kas izvietoti 6 hallēs un piedāvā visdažādākā mēroga risinājumus – sākot no jaunuzņēmumiem un beidzot ar pasaules līmeņa lieljaudas zīmoliem (vairāk par DMEA pasākumu šeit).

Valdība otrdien lems par veselības aprūpes finansēšanas modeļa izvēli, par kuru plaši tika diskutēts Latvijas Bankas (LB) konferencē Reformas – konkurētspējas un izaugsmes atslēga.

No konferences diskusijas atmiņā palicis veselības ministres Andas Čakšas spilgtais citāts, ka Latvijas Bankas piedāvātais veselības apdrošināšanas modelis būtībā esot tas pats, kas atteikties no bērna, ja viņam skolā īsti nevedas ar sekmēm. Tā vietā Veselības ministrija (VM) piedāvājot ar bērnu parunāt un tad, izprotot viņa problēmas, veikt nepieciešamās izmaiņas. Nenoliedzami, izmantotās metaforas kontekstā varētu šķist, ka VM piedāvātais finansēšanas modelis ir piezemētāks un konstruktīvāks, tomēr tas slēpj būtiskus zemūdens akmeņus.

Kādēļ VM piedāvājums nerisinās veselības aprūpes problēmas?

Pirmkārt, VM prasa 7 gadu laikā vairāk nekā dubultot nozarei no budžeta piešķirto finansējuma apjomu, nepasakot, kur rast līdzekļus. Budžetā, saprotams, to nav. Tas nozīmē, ka šādus plānus var finansēt vai nu atņemot naudu citām nozarēm, vai arī būtiski palielinot nodokļus. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi un trūkstošo finansējumu virknē citu nozaru, izdevumu samazinājumu citviet atrast būs grūti, līdz ar to VM mērķa sasniegšanai var nākties celt nodokļus, vēl vairāk palielinot slogu godīgam nodokļu maksātājam un mazinot uzņēmumu konkurētspēju. Rezultātā ne vien neatrisināsim veselības aprūpes problēmas, bet arī pasliktināsim ekonomikas attīstības izredzes.

Nav šaubu, ka Latvijas veselības aprūpes nozare profesionalitātes ziņā ir sasniegusi līmeni, kas neatpaliek no Rietumvalstu labākajiem piemēriem – mums ir lieliski ārsti, augstas kvalitātes veselības aprūpes iestādes, izcili profesori. Tas, kas mums pietrūkst, ir mūsdienīga, uz pacientu vērsta mērķtiecīga aprūpe, kas gādā par cilvēka dzīves kvalitāti ilgtermiņā.

Pārāk bieži mūsu cilvēki un aprūpes speciālisti cīnās ar sekām – it kā negaidītām slimībām, kas, kā tiek pieņemts, neizbēgami atnākušas ar vecumu, vai it kā neparedzētām kaitēm, ar kurām tad jācīnās pēdējā brīdī.

Jāvirzās uz “pacientvērstu” aprūpi un dzīves kvalitāti kā galveno mērķi

Mums ir jāmaina attieksme un pieeja – no šādas “ugunsgrēku dzēšanas” uz mērķtiecīgu, pacientvērstu aprūpi. Šādas aprūpes mērķis un – vienlaikus arī rezultāts – ir cilvēka dzīves kvalitātes saglabāšana (proti, spēja pēc iespējas patstāvīgi darboties) pēc iespējas ilgāku laiku. Valstu (Zviedrija, Nīderlande, u.c.), kurās veselības un sociālās aprūpes sistēmas pārorientētas uz pacientvērstu, integrētu aprūpi, pieredze rāda, ka šī pieeja ļauj salīdzinoši ilgu laiku nodrošināt cilvēka dzīves kvalitāti ar nelieliem zudumiem.

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Inflācija skārusi ne vien katra ikdienas maksājumus, bet arī medicīnas pakalpojumu izmaksas un cenas, kā rezultātā darba devēji šobrīd novēro būtisku sadārdzinājumu veselības apdrošināšanas polisēm. Radusies situācija met ēnu ne vien pār uzņēmēju maciņiem un darbinieku dzīves kvalitāti.

Jau 16 gadus nepārskatītais neapliekamais minimums veselības apdrošināšanai potenciāli varētu ietekmēt visu veselības aprūpes sistēmu kopumā. Starptautisko biznesa pakalpojumu nozare sagaida atbildīgo valsts institūciju iesaisti šajā jautājumā, lai nevājinātu jau tā nepilnīgo valsts veselības aprūpes sistēmu. Ignorējot cenu kāpumu, laba veselības apdrošināšana drīzumā nodarbinātajiem varētu kļūt par luksusa tipa labumu nevis normu.

Nozare, kas vēsturiski bijusi kā piemērs citiem rūpēs par darbinieku labbūtību

Starptautisko biznesa pakalpojumu nozare jau gadu desmitu darba tirgū bijusi pazīstama ar savām rūpēm par darbinieku labbūtību, piedāvājot veselības apdrošināšanu. Nozares ieskatā šāds darbiniekam piešķirtais labums, ņemot vērā Latvijas jau tā novājināto veselības aprūpes sistēmu, uzskatāms vairāk kā pašsaprotama norma nevis privilēģija. Pēc Latvijas Apdrošinātāju asociācijas statistikas datiem, apdrošināto personu skaits 2022. gadā bijis vairāk nekā 447 tūkstoši, kas ir visaugstākais rādītājs visā šīs statistikas apkopošanas vēsturē. Turklāt 2022. gadā veselības apdrošināšanas parakstīto prēmiju apjoms bija 10,3% no kopējā valsts veselības aprūpes budžeta.

Topošā valdības deklarācijā tiek piedāvāts iekļaut solījumu likvidēt veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos, kas pērn tika noteikta ar Veselības aprūpes finansēšanas likumu, liecina aģentūras LETA rīcībā nonākušās ministru amata kandidātu vadītajās darba grupās apkopotās idejas valdības deklarācijai.

Idejas valdības deklarācijai vēl vērtēs Finanšu ministrija, jo starp tām ir arī daudzi finansiāli ietilpīgi pasākumi. Līdz ar to paredzams, ka deklarācijas melnraksts būs gatavs nākamnedēļ.

Veselības jomā valdības deklarācijā tiek piedāvāts iekļaut solījumu noteikt pierādījumos balstītu vienotu valsts apmaksāto pakalpojumu grozu, kas tiek obligāti nodrošināts visiem Latvijas rezidentiem, neatkarīgi no viņu ienākumiem un dzīvesvietas.

«Mēs uzskatām, ka tiesības laikus saņemt veselības aprūpi ir vienas no cilvēktiesībām. Mūsu mērķis ir universāla veselības apdrošināšanas sistēma, kas tiek finansēta no dažādiem avotiem un pieejama katram Latvijas rezidentam neatkarīgi no viņa rocības un dzīvesvietas,» paudusi darba grupa, kas valdības deklarācijai izstrādāja priekšlikumus veselības aprūpes jomā.

Sniedzot savu ekspertu pienesumu valstij, tautsaimniecībai un sabiedrībai akūti nepieciešamu strukturālo reformu īstenošanā, Latvijas Banka pirms mēneša publicēja un nodeva politikas veidotājiem detalizētus un ar aprēķiniem pamatotus ekspertu priekšlikumus veselības aprūpes finansēšanas modeļa sakārtošanai, kas apkopoti Obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas koncepcijā.

Priekšlikumi paredz skaidru risinājumu un rīcības plānu medicīnas pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, veselības aprūpes finansējuma palielināšanai un efektīvam, caurredzamam finansējuma izlietojumam ar valsts un privātu apdrošinātāju iesaisti, vienlaikus paredzot iespēju, ka valsts noteiktais pakalpojumu grozs būtu vienlīdz pieejams visiem sabiedrības locekļiem.

Jāatzīmē, ka vēlāk valdības apspriešanai un lēmuma pieņemšanai sagatavotajā Veselības ministrijas (VM) Konceptuālā ziņojuma Par Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļa maiņu projektā un atbilstošajā ziņā medijiem Latvijas Bankas priekšlikuma nav. Lai Ministru kabinetam un citām iesaistītajām pusēm būtu droša iespēja iepazīties ar mūsu sagatavoto koncepciju, tātad izvērtēt visas iespējas veselības aprūpes finansēšanai un pieņemt labāko iespējamo lēmumu, Latvijas Banka 10. augustā katram personiski nosūtīja tās sagatavoto koncepciju drukātā veidā.

Latvija veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē aptuveni trīs reizes mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), liecina jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Eiropas Komisijas pētījums.

Noskaidrots, ka visvairāk veselības jomā uz vienu iedzīvotāju tērē Luksemburga, kura atvēl 6023 eiro, Vācija - aptuveni 4000 eiro -, Nīderlande - 3983 eiro -, Zviedrija - 3937 eiro -, kā arī Īrija - 3922 eiro. Vismazāk uz vienu iedzīvotāju atvēl Rumānija - 816 eiro -, kurai cieši seko Latvija ar 1030 eiro. Vidēji Eiropā tēriņi 2015.gadā bija 2781 eiro. Tikmēr Šveicē, kura ir ārpus ES, tie bija 5354 eiro, bet Norvēģijā - 4681 eiro. Pārējās Baltijas valstis uz vienu iedzīvotāju atvēlēja vairāk nekā Latvija: Igaunija - 1348 eiro, bet Lietuva - 1364 eiro.

Attiecībā uz izdevumiem pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijai izdevumi bija 5,6%, Lietuvai - 6,5%, bet Igaunijai - 6,3%. ES vidēji pagājušajā gadā tie gan bijuši 9,9% no IKP, salīdzinot ar 8,7% 2005.gadā. Pētnieki prognozē, ka visās valstīs veselības aprūpes izdevumu daļa IKP turpmākajos gados palielināsies, galvenokārt saistībā ar sabiedrības novecošanu un jaunu diagnostikas un ārstniecības tehnoloģiju izplatīšanu, kā arī valdības būs arvien vairāk spiestas reaģēt uz pieaugošajām ilgtermiņa aprūpes vajadzībām.

Informācijas tehnoloģiju (IT) infrastruktūras problēmu dēļ Nacionālais veselības dienests (NVD) gada sākumā nebūs spējīgs dzīvē ieviest likuma izmaiņas, kas paredz medicīnas pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem dalīt divos grozos - pamata un pilnajā, kas pieejami atkarībā no veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

NVD ir izplatījis paziņojumu, kurā informē, ka 31.decembrī NVD savā IT infrastruktūras darbībā, kurai ir jānodrošina veselības aprūpei apdrošināto personu datubāzes darbība tiešsaistē, konstatējis darbības kļūdu, tāpēc līdz īpašam NVD paziņojumam visām ārstniecības iestādēm joprojām ir jāievēro 2018.gada pacientu pieņemšanas nosacījumi, kas neparedz iedzīvotāju dalīšanu divos grozos.

NVD apgalvo, ka dienesta sistēmās notiek kļūdu novēršanas darbi, tādējādi pacientu statuss tiešsaistē nav pieejams.

Plašāku redzējumu par to, cik IT problēmas ir lielas un cik drīzā laikā tās varētu atrisnāt, NVD pārstāvji vēl nesniedza.

NVD direktore Inga Milaševiča vēl 28.decembrī preses konferencē apgalvoja, ka veselības aprūpei apdrošināto personu datubāze ir gatava, tomēr uzsvēra, ka tehnisku problēmu gadījumā, ja ārstniecības iestādēm nebūs elektroniski pieejama informācija par pacienta apdrošināšanas statusu, tad pakalpojumus pacientam sniegs atbilstoši iepriekšējai kārtībai - neiedalot pacientus apdrošinātajos un neapdrošinātajos.

Šodien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) Veselības aprūpes nozares apakšpadomes sēdē tika panākta vienošanās par Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta kompromisa variantu.

Kā aģentūrai LETA teica veselības ministre Anda Čakša, visām pusēm vienojoties, izstrādāts kompromisa variants, apvienojot Veselības ministrijas (VM) un Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu variantus, kā arī pievienojot NTSP sēdē izteiktos priekšlikumus.

Ministre norādīja, ka tagad likumprojekts tiks nodots ātrai izskatīšanai VM, lai to sagatavotu iesniegšanai valdībā un tālāk Saeimā, kur vēl par vairākiem jautājumiem varētu būt diskusijas, piebilda Čakša.

Politiķe norādīja, ka likumprojekts valdībā varētu tikt iesniegts aiznākošajā nedēļā.

Kompromisa likumprojekts sastāv no 14.pantiem un pārejas noteikumiem, kuros galvenokārt izmantots VM šīs sadaļas variants. Pārejas noteikumos veiktas tikai nelielas izmaiņas, kas precizē, ka likuma sadaļa, kas attiecas uz Nacionālā veselības dienesta (NVD) konsultatīvo padomi, stāsies spēkā no nākamā gada jūnija. Kopumā likumam vajadzētu stāties spēkā ar nākamā gada janvāri.

Ieviešot divu grozu sistēmu veselības aprūpē, 400 000 cilvēku saņemtu tikai minimumu jeb pamata grozu, ja vien paši brīvprātīgi neapdrošinātos, secināts, analizējot veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļautos datus.

Kā norādīts Veselības ministrijas (VM) informatīvajā ziņojumā «Par nepieciešamajām izmaiņām Veselības aprūpes finansēšanas likumā», kopumā 400 981 personai pienāktos tikai veselības aprūpes minimums, ja vien tā pati neapdrošinātos. No šīm personām 129 437 pērn ir saņēmuši kāda veida veselības aprūpes pakalpojumus.

VM uzskata, ka šāds no pilnā groza «izkrītošo» iedzīvotāju skaits ir ļoti liels un ierobežo pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Tāpēc ministrija tagad rosina valsts veselības apdrošināšanai pakļaut visus nodarbinātos, izveidojot vienu, nevis divus pakalpojumu grozus.

Veselības aprūpes finansēšanas likumā nepieciešams ieviest finansēšanas modeli, kas balstās uz pilna veselības pakalpojuma groza nodrošināšanu visiem Latvijas rezidentiem ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem, uzsvērts VM ziņojumā.

Saeima ceturtdien, 14.decembrī, trešajā galīgajā lasījumā pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz reformēt veselības aprūpes finansēšanas sistēmu un ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, informē Saeimas Preses dienests.

«Esam nosprauduši mērķi būtiski palielināt veselības aprūpei pieejamos līdzekļus. Jaunajā likumā plānojam noteikt, ka, sākot ar 2020.gadu, šim mērķim tiks atvēlēti ne mazāk kā 4% no iekšzemes kopprodukta. Protams, vienlaikus ir no svara ne tikai finansējuma pieaugums, bet arīdzan tas, cik racionāli šie līdzekļi tiek izlietoti un kāds ieguvums no tā ir pacientiem un ārstniecības personām. Šis ir Veselības ministrijas mājasdarbs, lai līdz 2019.gadam, kad faktiski sāks darboties veselības apdrošināšanas sistēma, iedzīvotājiem būtu skaidrība par to, kādus pakalpojumus, kādos termiņos un kādā apjomā var saņemt apdrošināšanas sistēmas dalībnieki,» norāda par likumprojekta virzību atbildīgās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča.

No šodienas Latvijā tiek ieviesta valsts veselības apdrošināšana, paredz pagājušā gada beigās pieņemtais Veselības aprūpes finansēšanas likums.

Ieviešot valsts veselības apdrošināšanu, Latvijā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšana tiek saistīta ar veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Pakalpojumi turpmāk tiks dalīti divos grozos - pamata un pilnā.

Visi valsts veselības aprūpes pakalpojumi jeb pakalpojumu pilnais grozs, kas līdz šim pienācās visiem Latvijas iedzīvotājiem, turpmāk par valsts naudu tiks sniegti tikai personām, kuras apdrošinātas valsts veselības aprūpes saņemšanai. Pārējiem pienāksies tikai valsts veselības pakalpojumu minimums.

Veselības aprūpes minimumā jeb pamata grozā, kas pienāksies visiem iedzīvotājiem, ietilpst neatliekamā palīdzība, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpe, valsts vēža skrīnings un procedūras pacientiem ar nieru mazspēju, ģimenes ārsta aprūpe, tostarp ārsta veiktās manipulācijas, diagnostiskie izmeklējumi, kas veikti ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ārstniecība, kā arī kompensējamās zāles personām ar psihisku saslimšanu, atkarībām, cukura diabētu un infekciju slimībām, piemēram, HIV, AIDS, tuberkulozi un citām. Šajā grozā iekļauta arī onkoloģisko ārstēšanu, kā arī sirds un asinsvadu slimību diagnostiku.

Otrdien, 11.oktobrī, Ministru kabinetā tika izskatīts Veselības ministrijas sagatavotais konceptuālais ziņojums Par Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļa maiņu, konceptuālu atbalstu paužot valsts obligātajai universālajai apdrošināšanai no valsts budžeta līdzekļiem, informē VM.

Šāda finansēšanas modeļa rezultātā ir saglabāts esošais veselības aprūpes pakalpojumu klāsts (veselības aprūpes pakalpojumu grozs netiek dalīts) un reģionāla pieejamība visiem Latvijas iedzīvotājiem. Finansējums modeļa ieviešanai tiktu rasts no iekasētajiem valsts budžeta līdzekļiem. Modelis paredz, ka veselības aprūpes pakalpojumu iepirkšana saglabāsies valsts rokās. Tas paredz vienlīdzīgu veselības aprūpi visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no to ienākumu līmeņa, piederības kādai sociālai grupai, vecuma un dzimuma.

Ieviešot šo modeli, iedzīvotājiem, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus, tiks nodrošināts vienlīdzīguma princips, samazināsies papildus privātie maksājumi, samazināsies mirstība, uzlabosies pakalpojumu pieejamība visām sabiedrības grupām, palielināsies iespēja saņemt kompensējamos medikamentus, paaugstināsies darba samaksa veselības aprūpes speciālistiem. Paralēli tiek paredzēta iespēja tirgū līdzdarboties privātajiem apdrošinātājiem.

Veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas sekmē cilvēku veselības pratību, efektīvi ārstē saslimušos, novērš potenciālo darba nespēju un ir neaizstājams ekonomikas pamatkapitāls.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta veselības ministre Līga Meņģelsone. Viņa norāda, ka Latvijā agrāk vai vēlāk būs jāveic pārkārtošanās — jārada stabils veselības aprūpes finansēšanas modelis ar ilgtspējīgu budžetu, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija veselības aprūpes sistēmā?

Vienā vārdā - smaga, jo ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti ne tikai pacienti, bet arī mediķi. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi veseli, darbspējīgi cilvēki, bet šobrīd saslimušajiem uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem vai konsultācijām pie speciālistiem jāgaida nevis nedēļas, bet pat mēneši. Tāpat valstī ir ievērojams veselības aprūpes personāla trūkums. Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Ministru kabineta komiteja pirmdien bez būtiskiem iebildumiem izskatīšanai valdībā nolēma virzīt noteikumu projektu «Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība», kas paredz veikt virkni būtisku izmaiņu.

Veselības ministrija (VM) skaidro, ka noteikumu projektā lielākoties saglabātas tiesību normas, kas noteiktas esošajā kārtībā. Vienlaikus ir veiktas vairākas būtiskas izmaiņas attiecībā uz noteiktu veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanu un finansēšanu.

Piemēram, ir paredzēts plašākam mediķu lokam piešķirt tiesības izrakstīt ambulatorai ārstēšanai paredzētās kompensējamās zāles un medicīniskās ierīces, proti, turpmāk šādas tiesības paredzētas ne tikai ārstiem, bet arī ģimenes ārsta praksē nodarbinātiem ārsta palīgiem un māsām, ja šādas tiesības noteiktas starp Nacionālo veselības dienestu un ārstniecības iestādi noslēgtajā līgumā.

Noteikumi arī paredz ļaut internistu aizvietot ģimenes ārstam, neatliekamās medicīnas ārstam vai anesteziologam reanimatologam.

Sabiedrības veselības aprūpes nozare, kas ieņem būtisku lomu Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstībā, pieprasot nedalītu vietu valsts prioritāšu saraksta augšgalā, jau ilgstoši saskaras ar izaicinājumiem, ko pamatā veido nepietiekamais valsts finansējums nozarei, kā arī ierobežotie cilvēkresursi un, likumsakarīgi, veselības aprūpes pakalpojumu (ne)pieejamība plašai sabiedrībai.

Skaidrs, ka veselības aprūpes pakalpojumi, mainoties vispārējai valsts ekonomiskajai situācijai, ik gadu kļūst aizvien dārgāki, kā jebkurā nozarē, un ar to jārēķinās. Problēmas, riskus un to (iespējamās) sekas ik dienas apliecina nozares skaudrā statistika, lai kādā virzienā mēs to skatītu – nodarbināto skaita sarukums nozarē, pacientu rindas pēc noteiktiem veselības aprūpes pakalpojumiem, zāļu, tostarp kompensējamo medikamentu pieejamība, un diemžēl arī mirstības rādītāji valstī. Un ne tikai.

Valsts finansējuma apjoms nozarei ir nepietiekams, iespējas to palielināt – ierobežotas. Valsts noteiktās prioritātes – neskaidras, jo visi sektori ir savstarpēji saistīti un vienlīdz svarīgi. Ir jāsaprot, ko var un ko nevar atļauties, un pēc noteiktā arī vadīties. Ar ko sākt?

Veselības ministrija (VM) iecerējusi izstrādāt veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzi, kurā tiks apkopotas valsts apdrošinātās personas, liecina šodien valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais Ministru kabineta noteikumu projekts.

Datubāzes izstrāde saistīta ar to, ka jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums paredz ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Šajā datubāzē tiks nodrošināta informācija par personām, kurām ir tiesības saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

Lai noteiktu, vai persona ir tiesīga saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, nepieciešama datubāzes izveide, kurā pieejama atbilstoša informācija par personām, līdz ar to plānots, ka Nacionālais veselības dienests veidos datubāzi. Tajā tiks norādīti apdrošinātās personas dati un informācija, kas apliecina personas atbilstību apdrošinātās personas statusam.

Saskaņā ar šo Veselības aprūpes finansēšanas likumu apdrošinātās personas statusam atbilst sociāli apdrošinātās personas, tostarp darba ņēmēji un pašnodarbinātie, kā arī personas, kuras brīvprātīgi veikušas veselības apdrošināšanas iemaksas, un noteiktas iedzīvotāju grupas, piemēram, pensionāri, bērni līdz 18 gadiem, pirmās un otrās grupas invalīdi, Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēti bezdarbnieki. Šīm personām tiks nodrošināts pilnais valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozs.

Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) uzsver nepieciešamību saredzēt veselības aprūpes nozari kā ieguldījumu, kas nozīmē pienācīgu finansējumu, lai turpinātu šīs nozares ilgtspējīgu attīstību.

FICIL aicina atcerēties, ka jābūt arī gataviem potenciālam otrajam Covid-19 uzliesmojumam. Neskatoties uz veselības aprūpes darbinieku milzīgo darbu, nozarē joprojām pastāv izaicinājumi, kuriem nepieciešami ilgtspējīgi risinājumi. 2019. gada novembrī Latvijas veselības aprūpes darbinieki rīkoja protestu par nepietiekamu finansējumu un pārmērīgu darba slodzi. Lai arī valsts atzina ilgstošos veselības aprūpes nozarē pastāvošos izaicinājumus un problēmas, Ministru kabinets lēma šos jautājumus risināt pakāpeniski.

FICIL uzskata, ka pašreizējā situācija globālā un nacionālā līmenī pieprasa nekavējoties pārskatīt risinājumus izaicinājumiem, kas saistītas ar nepietiekami finansēto veselības aprūpes sistēmu. Valstij ir jākoncentrējas ne tikai uz uzņēmējdarbības un valsts uzņēmumu turpmāko darbību, bet arī jānodrošina atbilstošs finansējums veselības aprūpes sistēmai, tai skaitā nepietiekami atalgotajiem veselības aprūpes nozares speciālistiem.

Labai slimnīcai jāstrādā kā precīzam Šveices pulkstenim – tas nozīmē gudru menedžmentu, efektīvi izmantotas medicīnas tehnoloģijas, kompetentu un izcilā rezultātā ieinteresētu personālu. Ja izdodas izveidot šādu mehānismu, tad veselības aprūpes iestāde strādās ar peļņu vai vismaz – bez lieliem zaudējumiem un pacienti saņems kvalitatīvus pakalpojumus.

Pārvaldības procesu ziņā slimnīca neatšķiras no jebkurā citā jomā strādājošas kapitālsabiedrības. Skaidri definēta un ikdienā ievērota klientu apkalpošanas kārtība un drošība, iepirkumu un pretkorupcijas procedūras, tehnoloģiju novērtēšana un aprēķini ļauj efektīvāk izmantot pieejamos resursus. Tas nozīmē, ka slimnīcas uzturēšana izmaksā lētāk un līdzekļus var novirzīt medicīnas personālam, pakalpojumu pilnveidošanai un tehnoloģijām. Uzskatu, ka laba ārstniecības iestādes pārvaldība ir vienīgais risinājums, kā strādāt nepietiekama valsts veselības aprūpes finansējuma situācijā.

Esošā pieredze liecina, ka labus rezultātus nesagaidīt, ja attīstība netiek plānota ilgtermiņā un nav aprēķinu par izvirzīto finanšu mērķu sasniegšanu.