Par jaunā izdevuma Miljonārs tapšanu un informācijas atklātības nozīmīgumu Guntars Gūte sarunājas ar izdevuma līdzautoru, publicistu Lato Lapsu.
Jau pavisam drīz pie lasītājiem nonāks jaunais izdevums Miljonārs – žurnāls, kurā kopā ar līdzautori Kristīni Bormani esat apkopojuši informāciju par – kā paši sakāt – Latvijas bagātāko cilvēku, pelnītāju un zaudētāju, dividenžu saņēmēju un patieso labuma guvēju TOP 500. Kurš izdevums pēc kārtas tas jau ir?
Šis ir jau 26. gads, kad tiek publicēts šis saraksts.
Sanāk, ka visi šie izdevumi kopā ir sava veida atjaunotās Latvijas miljonāru vēstures apskats.
Es patiesībā bez liekas kautrības gribētu teikt, ka miljonāru saraksts komplektā ar pārējiem datu apkopojumiem – 100 lielākajiem pelnītājiem, 100 lielākajiem zaudētājiem, 100 lielākajiem dividenžu izņēmējiem un pēdējos gados arī patiesā labuma guvēju sarakstu ir ilgākais un nopietnākais Latvijas ekonomikas veiksmes barometrs, kāds vispār ir bijis.
Viena lieta ir, ka Centrālā statistikas pārvalde, kas apkopo dažādus datus [par Latvijas tautsaimniecību], bet tas, kas ir visplašākajām tautas masām domāts, saprotams, viegli uztverams un ļaujošs izdarīt secinājumus, ir šis datu apkopojums, kurš tālajā 1997. gadā sākās kā vienkārši Latvijas 100 miljonāru saraksts, daļēji balstoties arī uz kritērijiem "man tā šķiet", "viena tante teica" un "droši vien, ka tā tas ir", bet gadu gaitā sadarbībā ar SIA Lursoft pārvērtās par ļoti nopietnu apkopojumu un analīzi.
Ir kādi pārsteigumi, ko nācās secināt, gatavojot šo jauno datu apkopojumu? Kāds ir pēkšņi izkritis ārā no šī saraksta, parādījies kāds jauns?
Katru gadu ir virkne atsevišķu faktu, kas rada lielāku vai mazāku izbrīnu, arī jaunajā sarakstā tādu ir pietiekami daudz, bet ko nu es iešu te tagad izstāstīt visu interesantāko? To katram lasītājam pašam vērts sameklēt jaunajā izdevumā.
Par pārsteigumiem kā tādiem runājot, var tos sadalīt divās grupās. Pirmkārt, ir kaut kādas tendences, ko visi jaunie dati uzrāda – tur principā vai nu tā ir dzīves pieredze, vai kas cits, bet pēdējos gados vismaz man personiski tendenču jomā nekas tāds šausmīgi pārsteidzošs nav bijis – ar veselo saprātu un dzīves pieredzi raugoties, šķiet, ka tā varētu būt, un tad ir patīkami redzēt, ka tā tiešām arī ir. Piemēram, jaunie pelnītāju un dividenžu izņēmēju saraksti ļoti uzskatāmi parāda to, ko mēs nojautām – ka pandēmijas laiks un pandēmijas apkarošana valstiskā līmenī noteiktiem uzņēmumiem un uzņēmējiem ir bijis ārkārtīgi finansiāli veiksmīgs.
Kuri tie ir un kurās jomās – katrs droši vien pats var nojaust un salīdzināt savu nojausmu ar patieso situāciju, lasot jauno Miljonāra izdevumu. Un tāpat katru gadu ir virkne atsevišķu, ne ar ko nesaistītu faktu, kas vienkārši izbrīna. Jautājāt par maniem personīgajiem pārsteigumiem – droši vien tāds visinteresantākais atsevišķais apskats (kas pats par sevi neko neliecina) ir lielāko dividenžu izņēmēju saraksts, kur pirmajās divās vietās ir abi SIA Mikrotīkls īpašnieki. To, ka Mikrotīkls ir ārkārtīgi veiksmīgs, pelnošs un vērtīgs uzņēmums, mēs zinām, bet tas, ka abi kungi ir izņēmuši dividendēs pa 45,5 miljoniem eiro katrs, protams, ir ļoti interesanti.
Noteikti ir cilvēki, kuri precīzi zina, kāpēc tas tā notiek, bet cilvēkam no malas ir nedaudzas versijas, – ka vai nu mēs šos izņemtos 45 miljonus eiro redzēsim kaut kur tepat Latvijā kāda jauna uzņēmuma dibināšanā, kur vajadzīgs pietiekami liels sākuma kapitāls, vai arī nauda no biznesa tiek izņemta, vienkārši sakot, personiskām vajadzībām. Ja mēs nākamā Miljonāra sarakstos neredzēsim, ka abi kungi Latvijā ir dibinājuši jaunu, perspektīvu (vismaz savā ieskatā) uzņēmumu kādā nozarē, nu tad mēs varēsim izdarīt secinājumu, ka vai nu runa ir par kaut kādu biznesu ārpus Latvijas robežām, vai runa ir par personiskām vajadzībām, kur arī 45 miljoni eiro vienmēr var lieti noderēt. Un šādu pārsteigumu vai vienkārši interesantu faktu ir jaunajā Miljonāra izdevumā desmitiem.
Cik viegli vai grūti ir veidot šādus sarakstus? Cik viegli ir iegūt informāciju, un cik laika tas paņem? Nav bijusi kādā brīdī sajūta – vienreiz pietiek, vairs negribas ar šo noņemties...
Tas vienmēr ir ļoti interesants un saistošs process. Es ļoti gribētu uzsvērt ilggadējo labo un ļoti konstruktīvo sadarbību ar Lursoft, bez kura šādi regulāri saraksti vienkārši nebūtu iespējami. Katru gadu ir savas grūtības, ik pa laikam vienas grūtības tiek atrisinātas, vietā nāk citas. Piemēram, daudzus pēdējos gadus Latvijā ir bijuši pašiem savi ofšori, respektīvi – akciju sabiedrības, kuru akcionāru saraksti nav bijuši publiski pieejami. Tagad šis jautājums beidzot būs atrisināts no nākamā gada, tajā pašā laikā, kā mēs redzam no nupat pieņemtā Eiropas Savienības Tiesas nolēmuma, tad šī tiesa ir izdomājusi, ka uzņēmumiem nav pienākuma publiskot savus patiesos labuma guvējus. Un no datu atklātības viedokļa skatoties, šāds lēmums būtībā varētu šķist absolūti absurds.
Papildus tam mēs ļoti labi redzam to virzību, kāda Latvijas valstī Jāņa Bordāna tieslietu ministrēšanas laikā ir bijusi uz maksimālu dažādu uzņēmējdarbības datu slēpšanu no sabiedrības. Vārdu sakot – vieni izaicinājumi atrisinās, citi nāk klāt. Vienmēr jautājums par to, kādi dati būs pieejami sabiedrībai nākamajā gadā, ir aktuāls.
Būtībā šādi jūsu pieminētie lēmumi ik pa laikam tomēr rada šķēršļus, lai varētu pilnvērtīgi strādāt ar šādu datu apkopošanu. Runa nav par vienu konkrētu izdevumu, kurā būtu apkopoti kaut kādi dati. Gan jau Latvijas vai jebkuras citas Eiropas valsts iedzīvotāji iztiktu bez tā, ka viņiem ir precīzi dati par to, kas ir valsts bagātākie iedzīvotāji. Runa ir par datu pieejamību sabiedrībai, jebkuram pilsonim, kuram nevajadzētu prasīt nevienam atļauju, lai noskaidrotu, kam pieder uzņēmums, ar ko viņam ir darīšana. Ņemot vērā visu to, kas mums ir stāstīts par tiesiskumu, caurspīdīgumu, atklātību Eiropas Savienībā, būtu loģiski un likumsakarīgi, ka Latvijas pilsonim nevajadzētu būt problēmām, piemēram, slēdzot līgumu ar uzņēmumu X vai saņemot pakalpojumu no uzņēmuma Y, neprasot nevienam [īpašu] atļauju, noskaidrot, ar ko tieši viņš stājas līgumattiecībās. Vai gadījumā, ja cilvēks slēdz līgumu ar kompāniju X, patiesībā kompānijas X patiesie labuma guvēji šī te cilvēka ieskatā nav amorāli, neētiski, varbūt pat noziedzīgi cilvēki.
Jebkas, kas šīs ikviena pilsoņa tiesības ierobežo, manā izpratnē ir absolūti nedemokrātiski, prettiesiski, negodprātīgi utt. Latvijas valsts arī bez jebkādiem Eiropas tiesu lēmumiem ir pēdējos gados darījusi ļoti daudz ko, lai šādas Latvijas pilsoņu tiesības dažādos veidos solīti pa solītim ierobežotu. Es nedomāju, ka lasītājiem ir liela vēlēšanās [šajās niansēs] iedziļināties, bet runa ir par visu ko – sākot no absurdajiem jaunajiem personas kodiem, no kuriem vairs nav iespējams saprast personas koda īpašnieka vecumu, un beidzot ar juridisko personu amatpersonu personisko datu slēpšanu, nemaz nerunājot par Uzņēmumu reģistra notāru lēmumiem un daudzām citām lietām, par kurām jau ir daudz runāts un rakstīts.
Mēs katrs stāvam krustcelēs, kur viens virziens ir uz datu pieejamību un atklātību, kā tam jābūt atvērtā sabiedrībā, atvērtā, brīvā ekonomikā, bet otrs – uz datu slēpšanu un nepieejamību, kas ir raksturīgi totalitārismam.
Atgriežoties pie Miljonāra – jūs gan sarunas sākumā paudāt, ka pirms laika negribat atklāt visas kārtis, lai nemazinātu cilvēkiem intrigu meklēt un lasīt jauno izdevumu pašiem, bet tomēr – varat iezīmēt kādas "odziņas", kuru dēļ cilvēkam tiešām ir vērts šo žurnālu nopirkt un izlasīt?
Manuprāt, viens no labākajiem veidiem, kā vispār saprast, kas notiek ar Latvijas tautsaimniecību, kuras nozares iet kalnā, bet kuras – tieši pretēji, ir paņemt šo un vairākus iepriekšējos izdevumus (ja tie nav pieejami nekur citur, tad tie ir bibliotēkās) un šī kopaina, pa gadiem ejot cauri, ļoti labi rāda to, ka – lai ko mums stāstītu valdība un politiķi, muldēšana ir viena lieta, bet dati ir lieta, ko nevar apstrīdēt un tie ir uzskatāmi un pārliecinoši. Otrs – pelnītāju un zaudētāju saraksti ir tie, no kuriem var izdarīt – ne absolūtus –, bet pietiekami noderīgus secinājumus, salīdzinot jaunos sarakstus ar iepriekšējiem – kur mēs redzam veiksmes stāstus, veiksmes nozares, bet kur redzam panīkumu un bēdu ieleju. Un beigu beigās – tā kā Latvija ir maza zeme, šajos sarakstos kopā ir vairāki simti cilvēku, no kuriem, domāju, katrs Latvijas iedzīvotājs atradīs sev pietiekami daudz zināmu vārdu un uzvārdu un ar izbrīnu, interesi, gandarījumu vai vēl kādām emocijām secinās, kā šiem cilvēkiem gada laikā ir gājis. Kā saka – paveicies vai nepaveicies...Tajā uzņēmējdarbībā, kuru rāda šie saraksti, paveikšanās ir ceturtais piektais faktors pēc daudz svarīgākām lietām, kas saucas – aprēķins, uzņēmība, tālredzība un tamlīdzīgi.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena 1. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
