Kāds mans labs paziņa, uzņēmējs ar pāris desmitu gadu aktīvas darbības pieredzi, mēdz atgādināt, ka līgumi netiek rakstīti labiem laikiem. Tie tiek rakstīti, lai abas puses zinātu, kā rīkoties tad, ja kaut kas noiet greizi. Taču, dzīvojot stabilos laikos, pārāk bieži to aizmirstam. Nerēķināmies ar to, neiepazīstamies ar līgumiem un nereti dažādi parakstīti, līdz galam neizlasīti līgumi krājas kaudzēm. Brīdī, kad kaut kas notiek, pēkšņi atceramies par noslēgto līgumu un sākam to detalizēti pārlasīt. Iedziļinoties katrā niansē, mēdzam atskārst, ka patiesībā neesam zinājuši, kas tieši tur ir rakstīts.
Mana pieredze liecina, ka sevišķi bieži tā gadās ar apdrošināšanas līgumiem. Iestājoties atrunātajam riskam, cilvēki piepeši atskārst – līgums neparedz tikai to, ka apdrošinātājs uzņemas atbildību. Izrādās, ka man, kurš ir maksājis naudu par polisi, arī ir jāuzņemas kaut kāda atbildība. Beidzot, varbūt pirmo reizi, pēc būtības iedziļinoties līgumā, atklājas, ka es esmu līdzatbildīgs par apdrošināto objektu. Visbiežāk tā ir ar nekustamo īpašumu. Sevišķi skarbi ir to apzināties tādos gadījumos, kad, piemēram, ir apdrošināts liels sabiedrisks objekts, kurā notiek būvniecības darbi, līdzīgi kā ar Rīgas pili, un pēkšņi kaut kas notiek. Tad katrs līguma punkts, arī pats īsākais, iegūst nozīmi atlīdzības apmēra noteikšanā vai pat atteikšanā maksāt.
Ziemas periodā biežākie riski, kas var iestāties, ir sasalušu ūdensvadu plīšana un tā rezultātā no applūšanas radītie bojājumi savam īpašumam vai kaimiņa dzīvoklim, ugunsgrēki, pārkurinot krāsnis un no jumta krītošā sniega, vai ledus nodarītie zaudējumi trešajām pusēm. Visticamāk, iestājoties šādiem gadījumiem, apdrošinātājs vērtēs, ir vai nav ēkas vai mājokļa īpašnieks rīkojies atbilstoši līguma nosacījumiem.
Atsevišķi līgumi var paredzēt maksimālo pieļaujamo sniega segu uz jumta. Ja tā ir pārsniegta un īpašnieks vai apsaimniekotājs nav to pacenties notīrīt, tad apdrošinātājs var būt tiesīgs neizmaksāt atlīdzību. Līdzīgi ir arī ar ugunsgrēkiem. Būvvaldes normas nosaka, ka skursteņi ir jātīra vismaz divas reizes gadā, ilgdedzes skursteņi pat reizi mēnesī. Ja ziemas laikā namīpašumā būs izcēlies ugunsgrēks, tad apdrošinātājs var prasīt ziņas par sertificēta skursteņslauķa pēdējās vizītes datumu.
Šādi un līdzīgi noteikumi no vienas puses var šķist netaisni. Bet no otras puses var rasties jautājums – vai mēs kā sabiedrība maz zinām, ko nozīmē uzturēt savu īpašumu atbilstošā kārtībā? Vai tiešām pēc noslēgta apdrošināšanas vai kāda cita veida līguma ikviens var ieslīgt bezdarbībā un vairs neatbildēt par kārtību pats savā saimniecībā? Un tad, ja tomēr kaut kas notiek, tad parasti tiek gaidīts, ka manā vietā kāds visu atrisinās, kāds cits uzņemsies atbildību, bet es pats izsprukšu sveikā. Šādu gadījumu jau mēs visi tikko piedzīvojām.
Kad stabilie laiki ir pagājuši, kad iestājusies neparedzēta situācija, tad, mana paziņa vārdiem, jāceļ ārā līgums un jāsāk tas studēt. Punktu pa punktam. Tad izrādīsies, ka visām līgumā iesaistītajām pusēm ir jāuzņemas atbildība. Un tad, ja es esmu bijusi godprātīga sava īpašuma lietotāja un esmu ievērojusi punktus, kas ir minēti līgumā, kas patiesībā ir tikai normāla un dabiska savas saimniecības uzturēšana kārtībā, tad es varu būt mierīga. Tad mana loma ir izpildīta un atbildību var prasīt no kāda cita. Bet ja nē, ja neesmu pildījusi uzņemtās saistības un izturējusies pavirši, tad man pašai ir jāuzņemas atbildība.
Ziemassvētki un Adventa laiks ir klusuma un pārdomu laiks. Arī piedošanas laiks. Un izvērtēšanas laiks. Ikkatrs valsts iedzīvotājs, neatkarīgi no savas lomas, ieņemamā amata, statusa un turīguma, veido šo sabiedrību un ir līdzatbildīgs tās noskaņojumā. Ikkatram mums ir savas saistības – pret ģimenes locekļiem, kolēģiem, darbiniekiem. Varbūt tieši šī gada nogalē ir vērts katram padomāt – vai mana saimniecība ir kārtībā un vai varu uzņemties atbildību pats par sevi un savām darbībām, vai tieši pretēji – bezdarbībām?
